"Man ir pasaku redze, es nemitīgi ieraugu kaut ko jaunu, un gribas uzrakstīt pasaku. Vai nu es eju kā žirafe ar garu kaklu un mans skatiens ir vērsts uz jumtiem un skursteņiem, vai galīgi kā bruņurupucis redzu tikai bruģakmeņus. [..]
Protams, pasakās būs ceļojošie sižeti, tēli, arī pasakas uzbūves principi ceļo gan no tautas uz tautu, gan no laika uz laiku, no autora uz autoru, bet jābūt svaigumam. Savās pasakās lieku visu; ir man tipiski seno pasaku tēli – princeses, karaļi, raganas, tie parādās ar humoru un ironiju vai darbojas atbilstoši mūsdienām. Grūtāk mūsdienu pasakās izmantot latviešu folkloras tipiskas iezīmes. Nevar būt laba pasaka kopējot, īpaši jau folkloru."
(Man ir pasaku redze / Ar Māru Cielēnu sarunājas Ilze Zveja. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2002, 5. februāris.)
"Viņas [Māras Cielēnas] pirmajā krājumā "Tuksaks un Mamolis" vienkārši un pārliecinoši tiek pieteiktas kā tēmas, tā valoda. Vārdu skaidrojumi no it kā tik saprotamajām, bet tai pašā laikā pieaugušo jau aizmirstajām bērna pozīcijām, apkārtējo priekšmetu un parādību apdvēseļošana, samērošana ar ikdienas cilvēku izdarībām un priekšstatiem, kas mazajam lasītājam vai klausītājam tik viegli ļauj iedzīvoties stāstītājā, tas viss jau tur ir."
(Bankovskis, Pēteris. Gadījums ar pasakām. Diena, 2003, 28. novembris.)