Maija Meirāne par savu grafiķes darbu"Grafikā atradu iekšējo pasauli, kurā varēju sarunāties, lietojot personīgās metaforas. Ap un caur šīm metaforām sāku pierakstīt izjūtas. Tās saplūda ar grafikām, un tā radās atsevišķi dzejoļi. Rakstu jau kopš studiju gadiem, tikai paškritika liedza nākt no meža laukā.
Jāatzīstas, ka mani visvairāk ir ietekmējuši Latvijas apciemojumi; šie pārdzīvojumi ir klājušies. No atbalsīm, kliedziena un čuksta mēģinu salikt jaunus redzējumus."
J. A. Iepazīšanās ar godalgoto dzejnieci Maiju Meirāni. Brīvā Latvija, 1989, 4. dec.
".. piedalījusies kā amerikāņu, tā latviešu izstādēs. Viņas abstrakti risinātajām grafikam piemīt izsmalcina juma caursijāta spontanitāte, tās rosina mistiskām noskaņām, tajā paša laikā liekot izjust dabas pārdzīvojuma atblāzmojumu. Māksliniece darbojusies arī grāmatu grafikā, kā arī veidojusi skatuviskos ietērpus latviešu uzvedumiem Bostonā."
Šturma, Eleonora. Maija Meirāne-Šlesere - Ē. Raistera piemiņas fonda laureāte 2007. gadā. Laiks, 2007, 23. jūn.
"Viņa ir tautastērpā, smagnējais audums kustas viegli,
viņai ejot, viņa šai tērpā jūtas brīva un īsta, viņa – latviete,
dzejniece un māksliniece Maija Meirāne. No visām man pazīstamajām
latviešu dzejniecēm tieši Maiju redzu ar latviešu tautastērpu īpaši
saderīgu, bet neba jau tālab vien, ka viņas dzejā tik brīnišķīga un
izsmalcināta latviešu valoda, tik daudz latviskās pasaules
priekšstatu, arī maz pazīstamu. Meirānes latviskums ir dziļdziļuma,
tāds, kam pat nevajag izskaidrojuma, tā esamību apliecina viņas
dvēseles kustību nospiedumi, viņas vārdi un grafikas darbu līnijas.
Viņas latviskums nav pārdzintarojies žēlabās par „tur” un „te”, tas
ir sāpoši dzīvs, šodienīgs un redzīgs, dzirdīgs.
Būdama droša savā latviskumā, Maija Meirāne ir atvērta
arī pārējai pasaulei, tās gara dzīves dažādajām izpausmēm (viņa ir
arī tulkojusi cittautu dzeju latviski). Tik labi to pateic Maija
pati šajā Jaunās Gaitas numurā iespiestajās rindās: ... ticu
vārdu spēkam / tas uzliesmos vienmēr no jauna / kad Rilke un Eliots
dziedās pasaules valodās / kad kaut kur Vidzemē ausīs / jauno
rakstnieku rīts.
Maijas Meirānes dzejoļi var būt tieši un viegli
uztverami, vieliski, tie var būt arī aizplīvurojušies, minamas
mīklas. Viņā sadarbojas spēcīgs intelekts ar dziļām jūtām. Te ir gan
vizuālais, gan skaniskais, kā to jau atzīmējusi viedā zinātniece
Janīna Kursīte Meirānes dzejas krājuma naktsvēstules
priekšvārdā.
Plakātismu un uzsaukumus Maijas Meirānes dzejā
neatrast. Tā ir tīra un īsta dzeja, gardums un prieks poēzijas
mīļotājiem un sapratējiem. Viņa prot apstādināt, noķert mirkli, kurā
trīsuļo pasaule, un viņa prot apturēt pasauli, lai satvertu mirkli,
to vienu vienīgo, kurā ir dvēseles duravas. Maija Meirāne savā dzejā
ir PATI SAVA, svaiga."
Bičole, Baiba. Dzejniece un māksliniece Maija Meirāne. Jaunā Gaita, Nr. 259, 2009.
Par dzejas krājumu "Dūmistaba" (1988)"Lasot viņas darbus varam izbaudīt dzejnieces bagāto, spirgto, senatnīgi skaisto latviešu valodu. Maijas Meirānes dzejā senais saskaras ar moderno šodienas pasauli. Daudzi priekšstati ņemti no etnogrāfijas un folkloras pasaules. Lasot viņas dzeju, mēs izjūtam, cik stipri mūsu tagadne sasakņojusies pagātnē. Grāmatā ir nodaļa, kurā ir vairāki dzejoļi par seniem burvestības ticējumiem. Šeit dzejnieces veiklā valoda sprēgāt sprēgā un vārdu skanas rada mistisku noskaņojumu. Buršanu patiesībā varētu apzīmēt par tautas gadsimtos uzkrāto gudrību. Dzejniece bieži piemin tumsu un naktis, un viņa atzīst, ka ar gaismu mēs dalāmies, bet tumsā jūtamies vieni. Kā dzejniece saka, dūmi kādreiz kož acīs. Taču grāmatā atrodamas arī gaišākas domas par laiku, kad ziemas
vairs nebūs. Te pārsvaru ņem prieks un gaismas spēles, atturīga un liriska mīlestības dzeja. [..] Maijas Meirānes dzejā izjūtam senatnīgu spēku ar dainu gudrību pamatā. Dzejnieces pasaule ir radošas iztēles bagāta, viņas dzejā liela tematikas dažādība. "Dūmistaba" ir mākslinieciski vērtīga grāmata, kur dzejā, folkloras un dzejnieces vārda mākslas mijiedarbībā, ir radies pilnvērtīgs darbs."
Poņemeckis, Jānis. Ciemošanās "Dūmistabā". Laiks, 1992, 1. janv.
Par dzejas krājumu "Naktsvēstules" (2002)"Gan pirmajā, gan otrajā dzejoļu apkopojumā Meirāne meklējusi
tautas maģiskā un šodienas vārda saliedēšanas noslēpumus. Un viņai tas
izdevies. Varbūt tāpēc, ka viņa nenoliek tiešā veidā blakus vienu un
otru (tautas tradīciju un mūsdienu pasauli), bet lēnām un ārēji
nemanāmi pārtapina vienu otrā, radot trešo - dzejas iztēles pasauli. [..] Maija Meirāne dzīvē un dzejā aizrautīgi meklē senu zīmju
nospiedumus. [..] Jau Dūmistabā Maijas Meirānes dzejas vārdiem juta tautas
buramvārdu formulu tuvumu. Šajā grāmatā šī maģiskā vārda meklējumi
turpināti, gan mēģinot lasītājā iedvest paļāvību un ticību savam
spēkam un spējām ar trim sastāvdaļām - krāsu terapiju (dominē baltā un
zilā), [..] skaņu saspēlēm (aliterāciju, asonansēm, anagrammām, hipogrammām),
smaržu terapiju. [..] Dzejnieces poēzijas enerģētiskais lauks iezīmēts arī ar, ja tā var
teikt, sakrālās topogrāfijas nosaukumiem. Viņas dzejas topogrāfiskajā
kartē iezīmēti tikai Latvijas vietvārdi. Tā ir dzejnieces sapņu un
nomoda zeme ar Rīgu, īpaši Vecrīgu, Daugavu, ar Drustiem, Gaiziņu,
Rāznas ezeru, Gaigalavu..."
Kursīte, Janīna. Dzejas liegie pieskārieni. Jaunā Gaita, 231, 2002, sk.: https://jaunagaita.net/jg231/JG231_gramatas_Kursit...