"Azarovas dzejai raksturīga konkrēta tēlainība, izkopta forma; tajā iejūtīgi atveidoti latviešu kultūras dzīves notikumi, Rīgas vēsture un šodiena."
Ābola, Mirdza. Ludmila Azarova. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Ludmilas Azarovas dzejaspasaules viena šķautne ir Rīga – Rīga kustībā, pārvērtībās notvertā Rīga. Ne vienmēr vārdā nosaukta, pat ne vienmēr par Rīgu dēvēta, bet vienmēr Rīga ar savu raksturīgo īpatnību, ar savu faktūru.
Bet arī daba Azarovas dzejā ir dziji personificēta, daba ir tāda pati dzīva būtne kā mēs visi, un dabas norises parādās tāda paša prieka, bēdas, traģisma un komisma piesēklotas kā cilvēkdzīves notikumi. [..]
Ludmila Azarova vāc rokrakstus; viņai dzeja nav tikai skaniskais, priekšā nolasītais. Viņas dzejoļu grafiskais izveidojums vien man sagādā gandarījumu atdzejojot, tik cieši tas saturiski saistīts ar ik rindu, ik domu. Atdalīti atsevišķā rindā tiek nevis kādi gadījumvārdi, bet gan nepieciešamie atdalāmie; ja saturiski vajadzīgs blīvēt, rinda pagarinās, top smaga, dziļjūtama.
Ludmila Azarova balstās uz pašas vērojumu, uz vērojuma precizitāti. Bet šis precīzums nepaliek tikai dabiskā redzējuma robežās, caur metaforu tas pārtop mākslas faktā, un tad "menzūrā kliedz ūdens, no torņa smilšu graudiņš gāžas...".
Viņai patīk sajaukt laikus, norises, parādības, lai iegūtu reljefāku, dzīvāku, būtiskāku skatu. Vecrīgā, šai "lielajā istabā", kas "senlaicīgi mēbelēta", "raganas skrien violetas no resoriem pa logiem gaisā".
Jau no pirmās grāmatas Ludmilas dzejā skanošais dzīvības sargāšanas, personības aizsardzības motīvs plašāk attīstās grāmatā "Dzejoļi par zālēm, zvēriem un putniem". Traģiskais, kura klātbūtne jūtama šai dzejā, parādās īpašā, aizturētā veidā, bez izvērsumiem un izvirdumiem."
Čaklais, Māris. Magnētiskā ezera krastā. Azarova, Ludmila. Magnētiskais Māras ezers. Rīga: Liesma, 1987, 4., 5., 6. lpp."Ludmilas Azarovas vēstures izjūta ir konkrēta un
silta, mīlestība viņas dzejā nav šķirama no zināšanas, no iejūtas, spējas
iedzīvoties Rīgas ielu, namu, koku biogrāfijās un likteņos."
Čaklā, Inta. Māja,
laiks un vārds. Literatūra un Māksla, 1987, 5. jūn.
"Rīgā dzīvojošās krievu dzejnieces Ludmilas Azarovas lirika sarežģīti atspoguļo mūsdienu cilvēka priekšstatu kompleksu – par pasaules viengabalainību, par cilvēka ciešo saistību ar dabu, par eksistences cīņu uz visas planētas. Par to, ka dzīves uzvargājiens iespējams tikai tad, ja nemitīgi attīstās mūsu priekšstati par morāles likumībām. Un par laikmetu nesaraujamo sasakņošanos, kad saprātīgu nākotni var celt tikai uz pagātnes dziļas apcerēšanas pamatiem."
Nikolajeva, Olga. Pārdomas par Ludmilas Azarovas dzeju. Karogs, 1981, Nr. 10, 144. lpp.