Par grāmatu “Jūlijs Dievkociņš” (1980)
“Mūsu priekšā tātad ir pirmā grāmata par Dievkociņu un pirmais
Dievkociņa literārā mantojuma apkopojums [izlase “Ak, dibināsim sev dzimteni!”].
Bet arī Ķuzānei šie abi darbi ir viņas pirmais plašākais mēģinājums
literatūrvēstures un literatūrmantojuma nozarē. Lūcija Ķuzāne strādājusi daudz
un nopietni. Iedziļinājusies gan paša Dievkociņa darbos, gan rakstos, kas
publicēti par viņu. Izstudējusi arhīvu materiālus. Ļūkojusi nodibināt kontaktus
ar ikvienu, kam par Dievkociņu būtu kas zināms un sakāms. Izstaigājusi ar
Dievkociņa biogrāfiju saistītās vietas. Laiks ir bijis nesaudzīgs, daudz kas gājis
zudībā, daudz kas aizmirsts, taču, par laimi, vēl ne viss. Darbs Dievkociņa
izpētē sākts vēlu, bet vēl ne par vēlu. Un, izlasot abas grāmatas, ieraugām
dzejnieku, kā mēdz sacīt, tuvplānā. Kā cilvēku ar lielu darboties gribu. Ar
lieliem mērķiem. Ar siltu sirdi. Un arī – kāpēc lai to noklusētu? – ar
cilvēciskām vājībām. Jāuzsver lielā konkrētība, kādu Ķuzāne panākusi, stāstīdama
par Dievkociņa dzīvi un personību.
Jau sacīju, ka laiks daudz ko nav saudzējis. Restaurēt dzejnieka
gaitas, kādas tās bijušas dienu pēc dienas, gadu pēc gada, šodien vairs nav
iespējams. Ir saglabājušies tikai atsevišķi pieturas punkti. Tos Ķuzāne
savienojusi savas iztēles līnijām. [..] kur pietrūcis dokumenta un
dokumentāras patiesības, tur palīgā aicinātas valodas, folkloras, etnogrāfijas
un citas netiešas liecības, ļaužu nostāsti. Stingra zinātniskuma Dievkociņa
dzīvesstāstam tādā ziņā gan pietrūkst. [..] Nav grāmatā tādas nodaļas,
kurā būtu sniegts Dievkociņa literārā darba izvērsts vērtējums. Tas ir viens no
citādi vērtīgās grāmatas trūkumiem. Otrs trūkums ir tas, ka nav dota Dievkociņa
dzīves svarīgāko notikumu hronoloģija. Trešais – ka bibliogrāfija informē
vienīgi par Dievkociņa grāmatām un darbu pirmiespiedumiem. Bet ar to, ka
bibliogrāfija sniegta nepilnīgi, šai gadījumā taču ietaupīts tik maz telpas!
Var vēl pie minēt, ka vietumis pietrūkst loti nepieciešama komentāra parindē
[..].”
Ancītis, Valdemārs. Jūlijs Dievkociņš dzīvo otru mūžu. Komunisma Uzvara, 1981, 6. jūnijs.
Par romānu “Saules koka meklētājs” (2000)“L. Ķuzānes lielais nopelns, manuprāt, ir tas, ka romānā viņa spējusi visai
pārliecinoši atklāt arī Jāņa Veseļa jaunrades avotu, garīgo sakņu
“topogrāfiju”. Pirmām kārtām tā ir Sēlija – rakstnieka dzimta, bērnība,
jaunība, būtībā – visa dzīve Latvijā līdz trimdai. Paveikts liels, grūts
darbs. [..] Vēl daži biogrāfiskā romāna balsti, kas vieš uzticību, rada
noturīgu vērību – vēsturiskais un sociālais patiesīgums, pretrunu un arī
nāvessmagu notikumu nenoklusēšana. Neizvairība, kas nebūt nav pašsaprotama parādība
arī šodien. Tas sakāms gan par J. Veseļa karagaitu tēlojumu, gan Veseļu dzimtas
izsviešanu (kā citādi to lai dēvē?) no garus gadus koptajiem Āniņiem (to izdara
mātesbrālis Amerikā ar piepalīgiem tepat [..]. Korekti, iejūtīgi ir J. Veseļa
darbu vērtējumi. Tiesa, te paveras plašs lauks diskusijām, piemēram, varētu
pelnīti kā augstu jaunrades virsotni izvērstāk raksturot “Latvju teiksmas”.
Varētu vēlēties papildu nodaļas par dzīvi Vācijā un Amerikā. Taču tas jau lielā
mērā paveikts sākumā minētajā atmiņu un apceru grāmatā [“Jānis Veselis. Jāņa
Veseļa fonds, 1980].”
Auziņš, Imants. Biogrāfisks romāns par izcilu latvieti. Literatūra un Māksla Latvijā, 2000, 19.
oktobris.