Leons Paegle

1890: 10. jūnijā dzimis kalēja Mārtiņa un viņa sievas Matildes (1866–1957) Paegļu ģimenē. Tēvs no Lauču saimnieka rentē dažas pūrvietas zemes un nelielu smēdi. Māte ir sīkzemnieka meita, kuras tēvs nespēdams savu saimniecību noturēt, aiziet uz pilsētu par fabrikas strādnieku, un viņa paliek pie bagātajiem radiem, Lauču saimniekiem, par audžumeitu. Paegļu ģimenē ir četri bērni: Leons, Augusts, Milda un Olga.
1905: vasarā aculiecinieks notikumiem Vidrižu kapsētā, kur baroni nošauj vairākus cilvēkus. "1905. gada vasarā biju aculiecinieks satricinošiem notikumiem Vidrižu kapsētā, kur baroni nošāva vairākus cilvēkus. Šos notikumus esmu aprakstījis stāstā "Asinis uz akmens". Manī pirmo reizi tika pamodināts revolucionārs". (Paegle, Leons. Kopoti raksti. 5. sējums. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958, 277. lpp.)
1906–1910: Valmieras skolotāju seminārā mācās kopā ar Jāni Ezeriņu, Kārli Kārkliņu, Vili Knoriņu, Hermani Aplociņu
1912: vasarā apprecas ar Ainu Kalniņu, kas beigusi Natālijas Draudziņas ģimnāziju.
1917: maijā Maskavā iestājas boļševiku partijā.
1926: 28. janvārī miris Rīgā, Sarkanā Krusta slimnīcā.

Padomju okupācijas laikā Leona Paegles piemiņa tika iemūžināta, piešķirot viņa vārdu skolai (Rīgas Leona Paegles 1. vidusskola, tagad Rīgas Valsts 1. ģimnāzija), teātrim (Leona Paegles Valsts Valmieras drāmas teātris (1953–1991, tagad Valmieras Drāmas teātris), kolhoziem, saldētājtralerim, ielām Rīgā (1994. gadā atjaunots Antonijas ielas nosaukums), Jelgavā (tagad Filozofu iela), Cēsīs, Kuldīgā, Liepājā, Ludzā, Saulkrastos, Slokā.

1904–1906: pēdējos divos mācību gados Lēdurgas draudzes skolā Paeglem rodas literāras intereses un viņš sāk rakstīt dzejoļu.
1908: pirmā publikācija – dzejolis "Audējai" laikrakstā "Latvija"1./14. novembrī.

Dzejoļu krājumi

1921: Jauno vanagu sasaukšanās
1922: Karogi
1922: Spārni
1923: Cietumi nelīdz
1923: Leons Paegle dzejo intīmi

Romāni

1923: Kurš mani mīl?
1924: Nāves cilpa (nepabeigts)
1926: Izpostītie

Stāstu krājumi

1922: Darba bērni
1922: Pār sāpju slieksni
1926: Kas atsēdēs?

Lugas

1912: Kurš mani mīl (Gāju putni)
1914: Biezā Pietera bēdu liktenis
1914: Dievi un cilvēki
1917: Laikmijos
1919: Augšāmcelšanās
1921: Āzis un maskas (viencēliens bērniem)
1921: Gadsimtu sejas
1922: Iela
1923: Par un pret
1923: Kurš mani mīl?
1924: Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi
1924: Nāves kalējs
1924: 9. janvāris
1925: Sastapšanās
1925: Runga, iz maisa!
1925: Uguns putns
1925: Zemes sāls
1926: Runga, iz maisa!
1928: Karš karam
1970: Dievi un cilvēki. Rīga: Liesma.
20. gados:

Tulkojumi

No krievu valodas
Bez gada: Petrovs, Grigorijs. Nepareizi sākts. Valmiera: P. Liepas apgāds.
1908: Krosbi, Ernests. Ļ. N. Tolstojs kā pirmmācības skolotājs. Valmiera; P. Liepas apgāds.
1909: Lačinovs, Vladimirs. Mīmikas māksla. Rīga: Müllers.
191?: Vipers, Roberts. Vidus laiku vēsture. Rīga: A. Gulbis.
1914: Golovinskis, Matvejs. Briesmu dienas Kališā. Rīga: J. A. Kukurs.
1914: Golovinskis, Matvejs. Melnā grāmata. Rīga: J. A. Kukurs.
19?: Lačinovs, Vladimirs. Mīmikas māksla. Rīga: Müllers.
19?: Vipers, Roberts. Jauno laiku vēsture. Rīga: A. Gulbis.
19?: Vipers, Roberts. Seno laiku vēsture. Rīga: A. Gulbis.
1921: Losinskis, Samuils.Darba vēsture. Rīga: Komanditsabiedrības "Daile un Darbs" apgādībā.
1923: Bloks, Aleksandrs. Divpadsmit; Skiti. Rīga: Jaunā kultūra.
1925: Kvapila, Jaroslavs. Pasaka par princesi Pienenīti. Rīga: Daile un darbs.
1925: Zajackijs, Sergejs. Strēlnieks Tells. Rīga: Daile un Darbs.
1980: Bloks, Aleksandrs. Lirika. (Starp citiem atdzejotājiem.) Rīga: Liesma.

No vācu valodas
Bez gada: Vēdekinds, Franks. Bērnu traģēdija. Valmiera: P. Liepas apgāds.
1909: Ibsens, Henriks. Heda Gabler. (Jaunajā Rīgas teātrī 1909. gadā.)
1918: Hauptmanis, Gerharts. Audēji. Rīga: A. Gulbja apgāds.
1926: Lehmanis, Šellijs. Vasaras atvadīšanās. Valmiera, Cēsis: K. Dūnis.

Mācību grāmatu autors un sastādītājs

1915: Krievu valodas skolotājs: grāmata pašmācībai vēstulēs
192?: Seno austrumu literatūras vēsture (lekcijas)
1921: Seno laiku vēstures hrestomātija
1920: Ievads vēsturē: jaunākām klasēm un pašmācībai (pārlabots un papildināts izdevums atkārtoti izdots 1921., 1922., 1924., 1925., 1991. gadā).
192?: Vālodzīte: bilžu ābece (sastādījis Leons Paegle)
1921: Введение в историю (Ievads vēsturē)
1921: Грамматика латышского языка (Latviešu valoda gramatika)
1921: Самоучитель латышского языка (Latviešu valodas skolotājs)
1923: Vālodzes šūpulisgrāmata lasīšanai, rotaļām un darbam
1924: Свободная речь (ābece un lasāmgrāmata pēc ābeces apgūšanas)
1925: Vālodzes šūpulī: lasīšana, rotaļas un darbs pirmskolā un pamatskolas 1. klasē (sastādījis Leons Paegle)
1925: Vālodzes šūpulis: ābece mājām un skolām (pārstrādāts un pārlabots izdevums)
1925: Vōlyudzes šyupuļs: abece mōjom un školom
1928: Krievu-latviešu vārdnīca lasāmai grāmatai "Свободная речь 1"

Lugu iestudējumi teātrī

1915: 8. aprīlī "Dievi un cilvēki" Rīgas Latviešu teātrī (Interimteātris) (režisors Reinholds Veics).
1917: 24. septembrī "Augšāmcelšanā" (izrāda ar nosaukumu "Par brīvību") Pēterpils Jaunajā Latviešu teātrī (režiors Alfreds Amtmanis-Briedītis).
1917: 26. novembrī "Augšāmcelšanās" Maskavas Latviešu strādnieku teātrī (režisors Fr. Grunte, mūziku komponējis Ernests Vīgners).
1918: 17. martā "Augšāmcelšanās" Harkovas latviešu strādnieku klubā "Darbs" (režisors Gustavs Žibalts).
1919: "Augšāmcelšanās" Strādnieku teātrī (režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis).
1919: martā "Dievi un cilvēki" Liepājas strādnieku klubā "3. Internacionāle".
1921: 5. jūnijā "Gadsimtu sejas" Tautas augstskolas Dramatiskajā studijā (režisore Anna Lācis).
1922: 10. jūnijā "Iela" Tautas augstskolas Dramatiskā studija (režisors Vilis Segliņš).
1924: 10. februārī "Par un pret" Rīgas Arodbiedrību Centrālbiroja kluba Dramatiskajā sekcijā (režisors Gustavs Žibalts).
1925: "Iela" Ventspils teātrī (režisors Maksis Stūris).
1925: 20. decembrī Rīgas Arodbiedrību Centrālbiroja klubā (režisore Anna Lācis).
1927: "Runga, iz maisa!" Jelgavas Latviešu teātrī (režisors Jānis Kļava).
1928: "Karš karam" Strādnieku teātrī (režisors Jānis Zariņš).
1928: "Par un pret" Valmieras Dramatiskajā teātrī.
1930: "Runga, iz maisa!" Dailes teātrī (režisors. Eduards Smiļģis).
1930: "Runga, iz maisa!" Ventspils Latviešu teātrī (režisors Kārlis Čakars).
1940: "Dievi un cilvēki" Jelgavas Drāmas teātrī (režisors Herberts Zommers).
1941: "Runga, iz maisa!" Jelgavas Drāmas teātrī (režisore Zinaīda Avotiņa).
1948: "Runga, iz maisa!" Valmieras Leona Paegles Drāmas teātrī (režisors Žanis Vīndedzis).
1952: "Uguns putns" Ļeņina komjaunatnes Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī (režisors Boriss Praudiņš).
1956: "Runga, iz maisa!" Valmieras Leona Paegles Drāmas teātrī (režisore Anna Lācis).
1968: "Runga, iz maisa!" Valsts Akadēmiskajā Drāmas teātrī (režisors Oļģerts Šalkonis).
1981: "Iela" Andreja Upīša Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā drāmas teātrī (režisori Alfreds Jaunušanas, Mihails Kublinskis).
2007: "Kādas mazas meitiņas piedzīvojumi" Jūrmalas teātrī (režisors Aigars Balulis).

Recepcija mūzikā

Pēc Leona Paegles lugas veidots Jāņa Mediņa operas "Dievi un cilvēki" librets (1922, 23 maijs).Dziesmas ar Leona Paegles dzeju komponējuši Pauls Dambis, Lūcija Garūta, Edmunds Goldšteins, Romualds Kalsons, Jāzeps Mediņš, Jānis Ozoliņš, Ģederts Ramans, Lauma Reinholde, Jānis Rijnieks, Jānis Zālītis, Marģeris Zariņš, Arvīds Žilinskis

Par dzejoļu krājumu "Spārni" (1922)

"Pēc satura grāmatiņa iedalīta trīs daļās: daba, mīla, darbs. Ja ar diviem pirmiem sižetiem autors vēl puslīdz tiek galā, tad viņam pilnīgi nav pa spēkam trešais – darba dziesmas. [..] Pirmā dzīve – patiesa un intīma ir tā, kura atrodas individuālistiskās “romantikas zilos maldos”. Tās ir zemnieku dēla inteliģenta tradicionelās tieksmes pēc drusciņ sapņiem, pēc drusciņ pilsoniskā komforta. Bet nav jau viņa «zilais laimes putns” tālu meklējams: tas dzied tepat tuvu ģimenes dzīves «mīlas dārzos", kur staigā “sapņu karaliena” – dzejnieka sieva. Un pie pilsoniskā komforta pieder tās “smalkās lina drānas", ar kurām mirrēm svaidītā sapņu karaliena guļ zem “zilās zīda apsegas” ar “sarkanu rožu ziedu vāzē” uz guļamistaba loga, kurp “kāzas svinēt” ceļo mūsu “piligrims”. Par visu to jūsmo dzejnieks ar aizkustinošu naivitāti.
Bet Leonam Paeglem gribējās palikt par revolucionāru strādniecības dziesminieku. Kļūt vaļā no romantikas ziliem maldiem. Un nu viņš sāk apdziedat “Raktuves”, “Sirmo strādnieku”, “Darba uzvaru”, sarkanos karogus, pagrabu dzīvokļus. Bez šaubām, arī tas ir dzejas cienīgs temats. Tika Paegļa baltās rokas ir par sievišķīgi vārgām, lai veidotu šo cieto, skarbo metālu. Tamdēļ arī viņa darba dziesmas liecina par dzejiskās izjūtas un tēlojuma vārgumu un nevarību. Es nezinu, kāds iespaids paliktu angļu ogļracim no Paegles pantojuma “Raktuvēs” un okeāna kuģa matrozim no viņa “Daugavas laivinieka”, kur lasām šādas tautiskā laikmeta rīmes: “Uz jūru svabadie tvaikoņi brauc, tur debesu plašums un brīve!” Var jau būt ka Paeglem kādreiz izdosies kļūt par strādniecības ideologu mākslā, lai to gan grūti gaidīt pēc smalkas veļas un zīda segu apdziedājumiem “Spārnos”. Bet pirms tam viņam ilgi jāmācās pie Vakareiropas labākiem proletāriskiem un sociālistiskiem dzejniekiem."

Švābe, Arveds. Leons Paegle. "Spārni". Ritums, 1922, Nr. 2.

Par romānu "Izpostītie" (1926)

"Viens ir jāatzīst: romāns var ieinteresēt lasītāju. Gribas sekot romāna pavedienam, gribas vērot, kā galu galā tas viss atrisināsies. Tātad tipi nostādīti interesantās attiecībās. Uz vienu jautājumu atbildot, autors jau tūlīt uzstāda nākošo. Tā nerodas tukšums un apsīkuma momenti. Šis īpašības dēļ romānam būs daudz lasītāju.Citādi – būtu daudz ko iebilst. Jau vispirms tas, ka izpostīto dzīvi autors drīz vien pamet nomaļā, lai galveno vērību piegrieztu mīlestības stāstam. Pēc tam pāriet pat uz pilsētu, kas vēl tāļāk no romāna sākumā sāktās domas. Lai arī kara sekas visur redzamas, bet tās, teiksim, sociālā netaisnība pilsētās, stāv par daudz vaļīgi no lauku izpostīto dzīves. Pašu šo izpostīto dzīvi Paegle laikam gan nav visai pazinis. Un vispār lauku apstākļiem, cik vērojams, viņš jau stipri vien atsvešinājies. Kad šo pašu romānu lasa zemnieks, pie tam vēl no izpostīto vidus, viņam krīt acis paviršības, pat nesamērības lauku darbu aprakstos. Ticamāks, arī teicamāks autors ir tīri psiholoģisku momentu zīmēšanā, tāpat dažos pilsētas dzīves skatos. Vēl jāsaka, ka tēlotie notikumi bieži vien par daudz kaili, kinematogrāfiski, fragmentāri."

Goba, Alfrēds. Leons Paegle. "Izpostītie". Latvju Grāmata, 1926, Nr. 6.

Juni, Justus, Arlekīns, Sarkanais Arlekins

LĻKJS prēmija
(pēc nāves) Prēmija piešķirta par "ieguldījumu latviešu revolucionārās dzejas attīstībā, par darbiem, kas aicinājuši darba jaunatni cīņā par sociālisma uzvaru un iedvesmo mūsdienu jaunatni svēti glabāt revolucionārās cīņas ideālus, turpināt strādnieku šķi
Literatūrā, mākslā, žurnālistikā un arhitektūrā
1970