Leonīds Leimanis

Dzimis Zemes ierīcības pārvaldes ierēdņa ģimenē. Bērnībā zaudējis tēvu, agri sācis darba gaitas, strādājis par ganu, izsūtāmo zēnu, plakātu zīmētāju. Beidzis Rīgas pilsētas 23. pamatskolu, mācījies Valsts tehnikuma arhitektūras nodaļā, Tautas augstskolas dramatiskajā studijā (1927–1930).

1928–1934: aktieris Strādnieku teātrī.
No 1933: darbojies kino.
1934–1940: aktieris Dailes teātrī.
1940–1941: direktors Dailes teātrī.
1944–1946: direktors un aktieris Dailes teātrī.
1946–1948: Rīgas kinostudijas mākslinieciskais vadītājs.
1947–1974: režisors Rīgas kinostudijā.

Kinoscenāriji:1958: "Nauris".
1959: "Šķēps unroze" (kopā ar Zigmundu Skujiņu), publicēts žurnālā "Karogs", 1959, Nr. 6.
1962: "Cilvēka bērns: dramatiska komēdija" (nerealizēts), fragmenti publicēti žurnālā "Kino Raksti", 2010, Nr. 2.
1964: "Kapteinis Nulle" (kopā ar EgonuLīvu, E. Līva romāna ekranizācija).
1969: "Pie bagātās kundzes" (pēc Andreja Upīša romāna "Smaidošalapa" un noveļu motīviem).
1974: "Dokeri" ("Dundagas pils") (nerealizēts)

Režisētās filmas:1953: dokumentālā filma "Daugava" (scenārija autori Jūlijs Vanags, Jevgeņijs Ratners; Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studija).
1953: dokumentālā filma "Tautasrakstnieks Andrejs Upīts(scenārija autors Arvīds Grigulis; Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studija).
1955: "Salna pavasarī" (režija kopā ar Pāvelu Armandu; pēc Rūdolfa Blaumaņa noveļu motīviem, scenārija autori Jūlijs Vanags, Semjons Nagornijs; Rīgas kinostudija).
1958: "Nauris" (scenārija autors Leonīds Leimanis; Rīgas kinostudija).
1960: "Šķēps unroze" (scenārija autori Zigmunds Skujiņš un Leonīds Leimanis; Rīgas kinostudija).
1964: "Kapteinis Nulle" (scenārija autori Egons Līvs un Leonīds Leimanis; Rīgas kinostudija).
1966: "Purva bridējs" (pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem, scenārija autori Jānis Sīlis, Antons Stankevičs; Rīgas kinostudija).
1969: "Pie bagātās kundzes" (scenārija autors Leonīds Leimanis; Rīgas kinostudija).

"Latvijas kino klasiskais periods, 20. gadsimta 50.–60. gadi, naviedomājams bez režisora Leonīda Leimaņa filmām, kam raksturīgas patdaudzas Holivudas "zelta laikmeta" (1930.–1950. gadi) pazīmes –romantisks patoss, skaidri zīmēta dramaturģija, liktenīgu kaislībuvadīti tēli. Šīs stilistikas spožākā virsotne un Leonīda Leimaņapopulārākā filma ir "Purva bridējs", kuru kinoteātros skatījās simtitūkstošu Latvijas un vairāk nekā 26 miljoni visas toreizējās PadomjuSavienības kinoskatītāju. (..)

Ar šo filmu netikai režisors Leonīds Leimanis, operators Mārtiņš Kleins (1938–2014) unciti filmas autori, bet visa Latvijas kinoražošanas sistēma kopumāpierādīja, ka ir beidzies pārejas periods pēc Otrā pasaules kara, kasspēlfilmu uzņemšanu Latvijā apstādināja uz vairākiem gadu desmitiem –vācu okupācijas laikā filmu ražošana bija apgrūtināta, savukārt padomjuokupācijas vara vispirms neticēja, ka Latvijā kāds vispār prot filmasveidot, un sūtīja uz jauno republiku režisorus un scenāristus no citāmPSRS kinostudijām, bet 50. gados pēc Staļina rīkojuma visā PadomjuSavienībā spēlfilmu uzņemšana tika radikāli sašaurināta un atsākās tikai60. gadu sākumā. "Purva bridējs" ir viena no pirmajām spilgtajāmliecībām, ka šie juku laiki ir pagājuši un Latvijas kinoprofesionāļi bezpalīgspēkiem no Krievijas kinostudijām spēj uzņemt lieliskas filmas. (..)

.. "Purva bridēja" un Blaumaņa gadījumāvisintriģējošākais āķis skatītāju interesei bija tas, ka režisorsLeonīds Leimanis ar savu temperamentu un tieksmi uz liktenīgām kaislībāmbija Kristīnes un Edgara attiecībās krietni sakāpinājis gandrīz vaierotisku spriedzi, tā izraisot šoku lielā daļā Blaumaņa daiļradescienītāju. "Kur Blaumaņa Edgars tikai kavējas ar Kristīnes matu sprogu,filmas Edgars jau gāž viņu gultā," pārmeta "tīrā Blaumaņa" aizstāvji,pat rakstniece Regīna Ezera (1930–2002) publicēja avīzē rakstu arnosaukumu "Biedri rauc pieres dibināti", un tādējādi izraisījās gandrīzanekdotiska diskusija par atļaušanās robežām ekranizācijās. Tikaierosināts pat noteikt "sarkanās līnijas", cik tālu ekranizētājs drīkstpārveidot literāro pirmavotu. Ar laika distanci jāvērtē, ka LeonīdsLeimanis šajā ziņā Latvijas kinomākslā paveicis svētīgu darbu,iedrošinot kolēģus pārāk cieši neturēties pie literārā pirmavota burta,bet sajust tā garu."

Kristīne Matīsa, Latvijas kultūras kanons
"Viņš bija romantiķis caurcaurēm. Ikviens sižets Leimaņa fantāzijā uzšūpojās līdz pārlaicīgumam un pasakai. Veidot mākslas darbu no sīkām jūtām, sacīja Leimanis, nozīmē kurināt krāsni ar slapju malku. Detaļas, sīkumi, pusēnas, zemteksts viņu neinteresēja. Viņš visu gribēja būvēt uz pretstatiem: karsts–auksts, melns–balts, labs–ļauns. Ikvienā filmā, viņš sacīja, jānotiek kaut kam ārkārtējam. Tikai tādas filmas cilvēkiem iespiežas prātā. (..)

Kopīgais darba cēliens ar Leonīdu Leimani ir kā skaists kalns, kas, skata punktam attālinoties, uz apkārtējā fona vien skaidrāk izdalās un kļūst labāk novērtējams. Viņa personības iespaidu savu māksliniecisko uzskatu un darba paņēmienu veidošanā jūtu vienmēr."

Skujiņš, Zigmunds. Jātnieks uz lodes. R.: Preses nams, 1996, 55., 60. lpp.
"Viena no sociālistiskā reālisma galvenajām prasîbâm bija rādīt tipisko – vienmēr gan idealizētā formā. Tipiskums ir vissvešākais Leimaņa estētikai – tâ vietā viņš atzina ārkārtējo, spilgto, neparasto. Tomēr šķiet, ka Leonīds Leimanis pirmais no latviešu kino veidotājiem izprata padomju kultūras mitoloģisko dabu un nevis cīnījās pret to, bet izmantoja, padomju mītus prasmīgi iekļaujot daudz plašākās mitoloģiskās struktūrās. Režisors neslēpti izmantoja gan antīkās kultūras, gan, jo īpaši, kristīgās reliģijas simbolus – un, lai cik dīvaini, viņam tas "gāja cauri", padomju vara to akceptēja.

Leonīda Leimaņa dvēsele saskatāma gan saturiskos, gan vizuālos motīvos, simbolos un arhetipos, kas konsekventi ceļo no filmas filmā, un lielākoties tiem ir visai attālināta saistība ar filmas oficiālo stāstu un telpu."

Pērkone, Inga. Leonīds Leimanis un augstums. Te-ki-la: teātra un kino lasījumi. Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnisko rakstu gadagrāmata. Rīga: Mansards, 2010, 67. lpp.

Valsts tehnikums
Mācījies arhitektūras nodaļā.

Rīgas 23. pamatskola
Kronvalda bulvāris 8, Rīga

1927–1930
Rīgas Tautas augstskola
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Mācījies Tautas augstskolas dramatiskajā studijā.

1941–1944
The Art Academy of Latvia
Kalpaka bulvāris 13, Rīga
Mācījies glezniecības nodaļā.

1928–1934
Strādnieku teātris
Tērbatas iela 64, Rīga
Aktieris.

1934–1940
The Dailes Theatre
Lāčplēša iela 25, Rīga
Aktieris.

26.07.1940–22.06.1941
J. Raiņa Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātris
Lāčplēša iela 25, Rīga
Direktors.

1944–1946
J. Raiņa Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātris
Lāčplēša iela 25, Rīga
Direktors un aktieris.

1947–1974
Riga Motion Pictures Studio
Skolas iela, Rīga
Mākslinieciskais vadītājs (1946–1948), režisors (1947–1974), Mākslas padomes loceklis.

1962–1974
Latvijas Kinematogrāfistu savienība
Rīga
Viens no Latvijas Kinematogrāfistu savienības dibinātājiem.

Rīgas Pirmie Meža kapi

Ordenis "Goda Zīme"
1956

LPSR Tautas skatuves mākslinieks
1965

Ļeņina ordenis
1971