Leonīds Breikšs
08.04.1908 – 07.1942
Leonīds Breikšs (1908–1942) – dzejnieks. Studējis Latvijas Universitātē jurisprudenci (1928–1933). Trīs dzejoļu krājumu “Skanošie ūdeņi” (1931), “Manu sapņu zeme” (1935) un “Dziesmas zemei un debesīm” (1942) autors. Leonīds Breikšs ir liriķis, viņa dzejā dominējošs ir romantiski himnisks, arī reliģiozs pārdzīvojums, tai raksturīga svētuma pielūgsme, ētiska atziņa, ka labais ir mūžīgs, bet ļaunais – pārejošs, patriotisms. Rakstījis arī prozu – romāns “Maldugunis” (1933) ar autobiogrāfiskām iezīmēm, stāstu un tēlojumu krājums “Mūsu ģimene” (1935) aplūko Latvijas valsts pastāvēšanu, jaunatnes morāli, tautas nākotni, vērtējot ģimeni kā valsts pamatu.
Padomju represiju upuris, miris izsūtījumā Astrahaņā, Krievijā.
Birth time/place
08.04.1908
Volokolamska
Place/time of death
07.1942
Astrahaņa
Astrahaņas cietums, bijis kopā ar Mārtiņu Bisteru, neilgu laiku arī ar Aleksandru Grīnu.
Personal information
Dzimis 1908. gada 8. aprīlī Maskavas guberņas Volokolamskas apriņķa Jeļizarovas muižā, kņazu Goļicinu īpašumā muižas pārvaldnieka Pētera (? – 1949 Lībeka) un viņa sievas Amālijas (dzimusi Sotaka; 1878 Vecpiebalga – 1963 Ņudžersija, ASV) ģimenē kā otrais bērns. Ģimenē bijuši pieci bērni – divi dēli un trīs meitas. Māsas mirušas bērnībā – vecākā meita Aina 9 gadu vecumā, Adele 11 gadu vecumā 1920. gadā. Māsa Tamāra Čaure (08.09.1915. Maskavā).
1940: 25. maijā Svētā Jāņa baznīcā Rīgā salaulāts ar Annu Bilderi (08.11.1918.–03.11.2014.)
Kara beigās Anna Breikša ar dēlu devās trimdā uz Vāciju, pēcāk emigrēja uz Kanādu un tur apprecējās otrreiz ar Hansu Pacullu (Hans Pazulla).
1941: 17. aprīlī čeka dzejnieku apcietina.
1941: 24. novembrī piedzimst dēls Pēteris Leonīds.
Professional activity
1921: dzejoļus sācis rakstīt 13 gadu vecumā, uzvarēja žunāla "Cīrulītis" rīkotajā dzejoļu konkursā.
1922: 29. decembrī laikrakstā "Kurzemnieks", kura redaktors bija mātes brālis, dzejnieks Reinholds Sotaks, parādās pirmais iespiestais Breikša dzejolis "Ziemas svētku vakarā".
Māsa Tamāra Čaure atmiņās raksta: "Viņš reizēm spēji traucās no miega, satinās pa roku galam
paķertā drēbes gabalā – bieži tas bija bijis palags – un, uzdedzinājis kādu
svecīti, steidzīgi rakstīja pie sava galdiņa. Dzejolis radās pēc dzejoļa, līdz
viņS ieguva pirmo godalgu jaunatnes žurnāla "Cīrulītis" dzeju
sacensībā. Māte, kas redzēja dēla patieso pieķeršanos dzejošanai un viņa neapšaubāmo
talantu, atbalstīja viņu – gan veltījot kādu mīļu vārdu, gan dodot kādu vērtīgu
padomu. Nav otra cilvēka Leonīda Breikša dzīvē, kas būtu tik aktīvi un silti
viņu drošinājis savam darbam." (Čaure, Tamāra. Dzejnieka Leonīda Breikša 70
dzimšanas piemiņai. Universitas, 1978,
Nr. 4)
1933: par rakstu "Viņu laiks ir klāt!" (Universitas, 1933, Nr. 5), kurā Leonīds Breikšs kritizēja Saeimas darbību, viņš un žurnāla redaktors Ādolfs Šilde tika iesūdzēti tiesā, bet abus attaisnoja.
No 1934: piedalījies sabiedrisko un kultūras projektu izveidē: rakstījis tekstus "Atdzimšanas dziesmai," otrajiem un
trešajiem Darba svētkiem Koknesē un Jelgava, tāpat 1937. gada 15. maija uzvedumam
uz Daugavas Rīgā un 1938. gada 18. novembra izrādei Nacionālajā Operā.
1935: septembrī žurnālā "Straume" (Nr. 14) parādās ziņa, ka Leonīds Breikšs strādā pie grāmatas, kuras "600 lappusēs mēģinās atvasināt veselīgu uzskatu par ticību".
1935: decembrī (Nr. 1) žurnālā Grāmatnieks" rubrikā "Grāmatas tintes pudelē" publicēta ziņa, ka Leonīds Breikšs pabeidz stāstu krājumu "Sirdis krustceļos".
1936: 31. augustā laikrakstā "Jaunākās Ziņas" publicēta informācija, ka Leonīds Breikšs un Voldemārs Evanss sarakstījuši traģikomēdiju ar dziesmām "Trakais sprediķotājs".
1976: godinot sava filistra – dzejnieka Leonīda Breikša piemiņu, studentu korporācija "Fraternitas Lataviensis" nodibina Leonīda Breikša piemiņas fondu. No tajā uzkrātiem ziedojumiem un citiem līdzekļiem laiku pa laikam tiek piešķirta Leonīda Breikša piemiņas balva literātiem vai sabiedriskiem darbiniekiem.
DZEJOĻU KRĀJUMI
1931: Skanošie ūdeņi
1935: Manu sapņu zeme
1942: Dziesmas zemei un debesīm
Izlases
1948: Svēts mantojums
1950: Svēts mantojums
1960: Dziesmu Daugava
1991: Gaismas ceļš
1998: Mūsu svētais mantojums
1998: Vēlreiz nākšu
2003: Lirika
PROZA
1933: Maldugunis (atkārtoti izdevumi 1958, 1995)
1935: Mūsu ģimene
RAKSTI
1998–2005: Dzīve un darbi
Publicistiskā darbība
Daudz rakstījis periodikā par kultūras, politikas un reliģijas jautājumiem.LEONĪDA BREIKŠA DZEJAS RECEPCIJA MŪZIKĀ
Dziesmas ar Leonīda Breikša vārdiem komponējuši Longīns Apkalns, Pēteris Barisons, Viktors Baštiks, Haralds Berino, Mārīte Dombrovska, Rihards Dubra, Ēriks Ešenvalds, Lūcija Garūta, Romualds Jermaks, Imants Kalniņš, Valters Kaminskis, Jānis Ķepītis, Jānis Mediņš, Jānis Norvilis, Valdemārs Ozoliņš, Raimonds Pauls, Ansis Sauka, Bruno Skulte, Liene Veitnere, Andris Vītoliņš, Jānis Zālītis, Ingmars Zemzaris.
Quotes
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "SKANOŠIE ŪDEŅI" (1931)
“No Leonīda Breikša grāmatas dveš pretī jauneklīgs svaigums. Šī svaiguma raksturam brīžam pat infantili toņi, kas vislabāk iederētos, liekas, lielajās “Jaunības Tekās”. Breikšs [..] cienī literatūrteorijas “vecos, labos” tikumus. Ar dzejisku jūsmu viņš vienkāršos vārdos apdzied dzimteni un jaunību. Ogrei viņš prasa, no kurienes tā nāk; un kad viņa tam atbild: “No Vecpiebalgas”, tad tas skan tajā dzejolī kā ap liecinājums, ka mēs vēl neesam sarāvuši saites ar tām vietām, tiem ļaudīm, kur karājies šūpulis daudzām ļoti latviskām īpatnībām. Ar šo pusi katram reiz bijusi izdevība iepazīties homēriskajos “Mērnieku laikos”, šajā pilnīgajā, par piebaldzēniem domīgi smīnošajā enciklopēdijā.
[..] Breikšam [..] nāk par ļaunu atkārtošanās. Tikai tādu dzeju baudot, kur cienīts lex minimi, lasītāja vēsais prāts itin kā aizver acis un nekavē sirdī pārcelties neikdienišķajā mākslas pasaulē. Liekie vārdi un atkārtošanās turpretī padara dažu labu jauku ainavu piepeši nesakarīgu, parādās nenozīmīgas vietas, vai pat tukši plankumi. lekām esam sasnieguši nākošo pilnasinīgo vietu, prāts jau atmodies, un mēs konstatējam, ka esam veltīgi kavējušies pie vāja dzejas darba.”
Baumanis, Arturs. Jauni dzejnieki. Daugava, 1931, Nr. 3.
PAR ROMĀNU "MALDUGUNIS" (1933)
“Maldugunis nav īsts romāns pēc savas konstitūcijas, patiesībā tas paplašs kāda jaunekļa studiju un mīlas dēku tēlojums. Sacerējumā tās izdevušākās vietas, turpretim, kur autoram jāsaduras ar problēmām, to atrisinājums nepārliecina. Iepriecinošākās ir Breikša stāstītāja dāvanas, jo valoda rit svabadi un raiti, kāpēc grāmata lasās bez piespiešanās. Tāpēc arī Breikša vēlākie, periodikā izkaisītie stāsti, kuriem koncentrētāka fabula, atzīstami par vērtīgākiem, jo tajos autors jau paguvis atraisīties no pārāk subjektīvās jūsmošanas, kas var gan būt patīkama rakstītājam, bet lasītājiem var radīt vienīgi pretējas jūtas.”
Francis, Alfons. Maldugunis. Leonīda Breikša romāns. Jaunā Raža, 1933, Nr. 6.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "DZIESMAS ZEMEI UN DEBESĪM" (1942)
“Visu Breikša dzeju raksturo divas pazīmes – jauneklīgums un naivitāte. Jauneklīgums jūtās un pārdzīvojumos, naivitāte gara un atziņu pasaulē. Jauneklīgumu Breikša dzejai jo vairāk vedas piedēvēt tāpēc, ka, rakstot par Breikša laika un virziena biedru Vili Veldri, vairākkārt lietots apzīmējums “zēnisks". Blakus zēniskajam Veldrem Breikša jauneklīgums iezīmējas ar lielāku jūtu un gara dedzību, lielāku nemieru un reizē ar ilgām pēc miera, apzinātiem augstiem (bet vispārinātiem) ideāliem, cēlu patosu un aizrautību priekā un apbrīnā, ar pacilāto jūsmu un mīlestības gaišo noreibumu. Vispār dvēseles gaisotni ar nedaudz izņēmumiem var saukt par empātisku, raksturīga jutoņa ir noreibums priekā un pacilātība lūgšanā. – Gara un atziņu pasaules naivitāte parādās pasaules nekritiskajā slavināšanā, patstāvīgu uzskatu trūkumā attiecībā pret vērtībām un bībeliski dogmatiskajā reliģisko jautājumu uztverē [..].”
Dagda, Anna. Leonīda Breikša “Dziesmas zemei un debesīm”. Latvju Mēnešraksts, 1943, Nr. 1. Sk. šeit:
PAR LEONĪDA BREIKŠA DZEJU
"Leonīda Breikša vārds daudziem lasītājiem zemapzinīgi saistās ar viņa dzejoļiem "Lūgšana" ("Kungs, kas zāles čukstus dzirdi..."), "Himna" (Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai..."), "Latviešu ticība" ("Daudz vētru mums reiz pāri gājis..."). Patiesi, Breikša – patriota – balss mūsu trīsdesmito gadu dzejā skan spēcīgi un pārliecinoši. Taču tikpat dziļi un mākslinieciski piepildīti kā šie nedaudzie – plašākam lasītāju lokam pazīstamie dzejoļi skan arī "Latviešu saules balāde", "Dziesmu Daugava", "Ticība", "Himna debesīm", "Lūgšana" ("Tu, kas devis mums šo zemi..."), "Kas viņš?" un virkne citu dzejoļu, kurus caurauž mīlestība uz savu tautu, valsti un paļaušanās uz Dievu. [..] Varbūt ne visi lasītāji varēs pieņemt un novērtēt otru būtisku Leonīda Breikša dzejas daļu – viņa mīlas, dabas, meditatīvo liriku. Tā rakstīta romantiskā, brīžiem sentimentālā gultnē un patiesībā nesaskaras ar 20. gadsimta modernisma vēsmojumiem. Šī L. Breikša dzejas daļa turpina mūsu jūtu lirikas (J. Esenberģis, J. Poruks, K. Skalbe, V. Plūdons u. c.) tradīciju."Kursīte, Janīna. Leonīda Breikša dzejas ceļš. Breikšs, Leonīds. Gaismas ceļš. Rīga: Liesma, 1991.
“L. Breikša dzejā ir jaušama it kā no metafiziskiem, arhetipiskiem dziļumiem nākoša apjausma, ka cilvēks ir stiprs un nesašķelts tikai vienotībā ar dabu un tēvzemi. Patriotiskajā intonācijā, svinīgajā cēlumā, pat aizrautībā L. Breikšs ir Ausekļa gara radinieks. Un baigi ir pieņemt to patiesību, ka gandrīz visi tie jaunie dzejnieki, kuriem uzticības apliecinājums tēvzemei bija viņu dzejas pamatā, gāja bojā vai nu staļiniskajās nometnēs (L. Breikšs, J. Kalns, A. Francis, V. Cedriņš, A. Birzmalnieks u. c.), vai bija spiesti doties prom no Latvijas (Ē. Raisters. K. Rabācis u. c.). L. Breikša dzejas vēl viena vadlīnija – kopība ar zemi, kosmosu, dievību – ir mantojums no gadsimta sākuma neoromantiskā pasaules skatījuma, kuru aizsāka Aspazija, Poruks, K. Skalbe, F. Bārda. Abos L. Breikša dzejas atzaros svētsvinīgais, romantiski himniskais pārdzīvojums ir patiess un bez retorikas vai pozēšanas, kā tas nereti bija 30. gadu nogalē t. s. pozitīvistu dzejā.”
Vecgrāvis, V. Leonīda Breikša vārds. Literatūra un Māksla, 1989, 23. septembris. Šeit:
Affinities
Reinholds Sotaks - Mother's brother
Occupations
Education
–1920
Maskavas Reformatoru ģimnāzija
1927
Riga State Gymnasium No.1
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Latviešu valodas un literatūras skolotājs bija Vilis Plūdons.
1928–1933
University of Latvia
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nepabeigtas studijas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē; studiju virziens: tieslietas.“Lai iegūtu studijām līdzekļus, Leonīdam [Breikšam] bija jāstrādā kāds maizes darbs, un tas brīžam nebija tik viegli atrodams, jo Rīgā šajā laikā valdīja bezdarbs. Bija daudzas reizes, kad viņš dienām stāvēja rindā pēc darba un tomēr vakarā viņa cerības nebija atalgojušās. Kā maza cerība nākamām dienām bija – bezmaksas praktikanta darbs Rīgas Galvenajā pastā.” (Čaure, Tamāra. Dzejnieka Leonīda Breikša 70 dzimšanas piemiņai. Universitas, 1978, Nr. 41)
Participation in organisations
Working place
1930
Avīze "Latvis"
Elizabetes iela 83/85, Rīga
Redakcijas loceklis
1930–1934
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija
Rīga
Preses un biedrību nodaļa
1933
Laikraksta "Pērkonkrusts" redaktors
1936–1940
Žurnāls "Skolu Dzīve"
Rīga
Atbildīgais redaktors (faktiskais redaktors Andrejs Johansons)
1937–1940
Sabiedrisko lietu ministrija
Rīga
Ideoloģisko rakstu nodaļa, redaktors
07.1940–04.1941
Strādājis fizisku darbu
Service
1937
Latvian Army
Dienestu beidza kaprāļa pakāpē
Detention
17.04.1941
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
Memorials
21.05.1995
Hanzas iela 2A, Rīga
Pie nama, kurā dzīvoja dzejnieks Leonīds Breikšs un kur viņu 1941. gada 17. aprīlī apcietināja, atklāta Karēlijas granītā kalta piemiņas plāksne. Plāksnes atklāšanā piedalījās dzejnieka atraitne Anna Breikša un dēls Pēteris Leonīds Breikšs.