Laimons Rudzītis

Dzimis bijušā Latvijas Satversmes sapulces kancelejas direktora un namīpašnieka Jāņa Rudzīša un Bertas Eiženijas (dz. Strazde) ģimenē.
1930. gadā laulība ar Aleksandru Jankeviču.

"Atzīsim, ka Latvijā lībiešu valodas un kultūras pētnieki L. Rudzīti piemin reti. Kā atgādinājums un ierosme lai šoreiz kalpo J. Lepstes apkopotās un no Sanpaulu atsūtītās ziņas. L. Rudzītis bija apveltīts ar lielām darbaspējām, uzņēmību un asu prātu, taču raksturā ātrs, un sastrādāt ar viņu bija grūti. Arī biedrībās, kur viņš ieņēma kādu amatu, arvien radās kādas domstarpības locekļu starpā. To gadu, ko mēs sastrādājām pie avīzes “Zem Dienvidus Krusta”, daudz kas bija jālaiž pāri galvai, ja gri bēja sadzīvot. L. Rudzītis dzimis 1906. gada 31. augustā Jelgavā bijušā Latvijas Satversmes sapulces kancelejas direktora un Rīgas namsaimnieka Jāņa Rudzīša un Bertas Eiženijas Rudzītes (dzim. Strazdes) ģimenē. Tēva dzimta nākusi no Grašu-Kārzdabas pagasta Mežkūrēniem, bet māte bijusi rīdziniece no Āgenskalna Koklīšiem. L. Rudzītis rakstījis, ka viņa mātesmātes dzimtas mājas Koklīši atradušās tai vietā, kur vēlāk izveidojies Āgenskalna tirdziņš. Visi viņa dzimtas zari bijuši “apdāvināti valodās”. Pirmās norādes, ka mātes dzimta bijusi saistīta ar lībiešiem, rodamas L. Rudzīša atmiņās un stāstā par mātes jaunāko brāli Ernestu. Viņš L. Rudzīša puikas gados bijis vēl ģimnāzists un dzīvojis kaimiņos. Bez latviešu, vācu un krievu valodas “pratis žīdiski kā žīds, igauniski kā igaunis un arī drusku lībiski”. Pirmā pasaules kara laikā Ernests par revolucionāru darbību izsūtīts uz Sibīriju, kur iemācījies burjatu un mongoļu valodu. Ar šo tēvoci L. Rudzīti saistījušas kopējas intereses par senčiem un to pētīšanu. Arī dabaszinātnes, valodas un vēsture abiem ļoti interesējušas. Tā tas bijis līdz pat Latvijas atstāšanai 1944. gadā. No Koklīšiem nākuši arī citādas ievirzes aktīvi dzimtas zari. Gadu simtiem tie bijuši “Rigasche Bürger” un Sv. Jāņa baznīcas vāci draudzes locekļi. Vieni sevi uzskatījuši par vāciešien citi par krieviem, kaut gan visi esot bijuši Rīgas Koklīšu pēcnācēji. Saukušies kādu laiku arī par Karleriem. L. Rudzītis turpat atzīmējis, ka šis vārds nākt no lībiešu vārda “Kāndeļ”. Pie Rudzīšiem Rīgā ciemo jušies radi no Kurzemes - Kāpbergi. Visbiežāk iegāzies Dāvids Kāpbergs, lībiešu “ķēniņa” Uldriķa Kāpberga (Uļļi Konkamāg, 1869-1932) brālēns, kas līdz gadu vecumam runājis tikai lībiski. Dāvids beidzis skolu un kļuvis par kuģa “Dagmāra” īpašnieku. Iemācīcījies latviešu, vācu, krievu, angļu, igauņu un zviedru valodu. Citādi uz kuģa nemaz nevarējis braukt. Tieši D. Kāpbergs rosinājis L. Rudzīti pievērsties lībiešu lietām un valodai. Pats bijis viņa lībiešu valodas skolotājs. 1927. gadā, apciemojot tēva radus Sarkanmuižas pagasta Kraķos uzsācis nopietnas un sistemātiskas lībiešu vēstures un valodas studijas. Devies pirmajā ceļojumā uz lībiešu ciemu Mazirbi, kur iepazinies ar Mārtiņu Lepsti (1881-1958), kurš tolaik lībiešu bērniem mācījis lībiešu valodu. L. Rudzītis uzsācis lībiešu valodas materiālu vākšanu Mazirbē, Lielirbē un Miķeļtornī. Divdesmito gadu nogalē iepazinies un daudz ierosmju guvis no somu valodniekiem lībiešu valodas pētniekiem L. Ketunena (Kettunen, 1885-1963), Vesterineni, V. Kiparska un igauņu profesora O. Loritsa (Loorits, 1900-1961). Kļuvis par Tartu universitātes filologu korespondentu. 1932. gadā aktīvi piedalījies Latvijas lībiešu draugu biedrības dibināšanā un darbībā. Bijis tās sekretārs un faktiskais vadītājs. L. Rudzītis šajā laikā sācis sastādīt lībiešu-latviešu vārdnīcu. Līdzās darbībai laikrakstā “Līvli” L. Rudzītis (ar pseidonīmu L. Rāndali) 1933. un 1934. gadā rediģējis “Līvod Rāndalist Ājigarontoz” lībiešu jūrmalnieku gadagrāmatu. Šai krājumā ievietoti vairāki viņa raksti un dzejoļi lībiešu valodā. 1934. gada vasarā L. Rudzītis sācis sistemātisku lībiešu valodas materiālu vākšanu visos Ziemeļkurzemes pie krastes ciemos. 1937. gadā, profesora A. Švābes (1888— 1959) rosināts un aicināts, uzrakstījis “Latviešu konversācijas vārdnīcas” 91. un 92. burtnīcai šķirkļus par lībiešiem, to apmetnēm, materiālo kultūru un lībismiem. 1943. gada rudenī L. Rudzītis iesaistījies Latvijas Vēstures muzeja rīkotajā zinātniskajā ekspedīcijā pa lī biešu ciemiem no Mazirbes līdz Melnsilam. Ekspedīciju vadījis etnogrāfs A. Karnups (1904-1973). Tajā piedalījušies arī igauņu valodnieks J. Megiste (Māgiste) un unogrāfs G. Renks {Rank'). Diemžēl liecību par viņu vākumu muzeja fondos nav. 1944. gada oktobrī, pārtraucis darbu Rīgā, L. Rudzītis devās uz Ventspili. Ar cerību no turienes nokļūt Zviedrijā. Taču nodoms nepiepildījās, un 29. oktobrī Rudzīšu ģimene ar kuģi “Bremerhafen” izbrauca uz Vāciju. 30. oktobra rītā padomju armijas lidmašīnas kuģi sabumboja, un tajā pašā dienā netālu no Vācijas krasta tas sadedzis. L. Rudzīša ģimenei gan izdevās izglābties, bet līdz ar degošo kuģi nebū tībā aizgāja viņa vairāk nekā 15 gadu darbs visi iesāktie pētījumi un savāktie materiāli par lībiešu valodu un kultūru. Vācijā L. Rudzītis nokļuvis nometnē, tad apmeties Ber līnē, vēlāk Kemptenē, kur strādājis par palīgskolotāju latviešu pamatskolā un ģimnāzijā, bijis angļu valodas kursu lektors. 1948. gadā Vircburgā L. Rudzītis ievēlēts par Latviešu zinātņu asociācijas trimdā Valodniecības sekcijas locekli. Viņš aktīvi līdzdarbojies trimdas presē, bijis “Bavārijas Latviešu Vēstneša” līdzstrādnieks, rakstījis “Latviešu Vēstnesim” un “Nedēļas Apskatam”. L. Rudzītis atjaunojis saraksti ar savu radinieku Jēkabu Ozoliņu Brazīlijā un interesējies par iespējām izceļot uz šo zemi. Sagaidījis pozitīvu atbildi, sācis trimdas periodikā rakstīt par Brazīliju un latviešu kolonijām, par iz =ceļošanas iespējām un noteikumiem. Kopā ar baptistu mācītāju Hugo Alni sagatavoja to latviešu (292 personas) sarakstu, kuri vēlējās izceļot. Pirmā grupa ar 59 Latvijas pilsoņiem Vāciju atstāja 1947. gada maijā. L. Rudzītis ar ģimeni Brazīlijā ieradās 1948. gada 26. decembrī. Apmeties Sanpaulu, viņš nodarbojās galveno kārt ar valodu privātstundu pasniegšanu. Līdztekus maizes darbam aktīvi iesaistījies latviešu luterāņu draudzes organizēšanā un dibināšanā. 1966. gada 1. oktobrī kopā ar luterāņu mācītāju Jēkabu Mekšu un baptistu mācītāju Andreju Arāju nodibināja Latviešu preses biedrības Dien vidamerikas kopu, kuras priekšnieks viņš bija līdz savas dzīves beigām. Nenogurstošā darbā L. Rudzītis apzināja un piesaistīja kopai 22 biedrus. Kopa izdeva savu biļetenu, ko rediģēja J. Lepste. Tas bija sākums laikrakstam “Zem Dienvidus Krusta”, kura pirmais numurs iznāca 1972. gada septembrī Sanpaulu L. Rudzīša, J. Mekša un J. Lepstes redakcijā. Šai laikrakstā atrodami daudzi L. Rudzīša (pseid. L. Graudiņš, Grašu Mežkūrēns, “G”) raksti. L. Rudzīša mūžs noslēdzās 1973. gada 12. decembrī. J. Lepste atvadvārdos laikrakstā “Zem Dienvidus Krus ta” rakstīja: “Uz kapa uzbēra sauju no Latvijas līdzpa ņemtās smilts. Bija noslēdzies ražens mūžs.” lesniegts 8.05.2000

Īrisa Priedīte. Laimonis Rudzītis – Rīgas lībiešu pēctecis. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr.03-04 (01.03.2000)

linguist
writer

Mēnešraksts "Līvli" ("Lībietis")
Līdzstrādnieks

1928–1935
University of Latvia
Brīvības bulvāris 32, Rīga
Filozofijas un filoloģijas fakultātē ģermānistikas studijas

1938–1940
University of Latvia
Brīvības bulvāris 32, Rīga

1932–1940
Lībiešu draugu biedrība Latvijā
Sekretārs

10.1944
Vācija

1948–1973
Sanpaulu