Par romānu "Mežnoru sēta" (Valters un Rapa, 1938)"Autore aizvien cieši turas realitātes robežās, pie tam tā ir lauku ikdienas realitāte. Nekad tā nesabiezina krāsas, nepārspīlē, tikko akcentē, nemeklē arī puantes atsevišķiem notikumiem, kas kārtojas idilisku mozaīku veidā ar mazā zēna personu kā vienotāju. lespaids, kādu gūstam, šo grāmatu lasot, ir caurspīdīga, veldzes pilna vienkāršība un patiesība plaukstā smelts avota ūdens. Saprotams, ka šādu pieeju lielā mērā nosaka arī tas, ka grāmata domāta bērniem un ka tās varonis ir bērns. Līdz ar to neapzinīga turēšanās ētiski un saprāta ziņā nevainojamā plāksnē. Saturs – parādīta kāda maza zēna visa pasaule, kas īpašu harmoniju un pilnumu iegūst tāpēc, ka zēns aug ģimenes vidū, laukos, topošā jaunsaimniecībā. Viss apņemts īsti latviskās lauku dzīves atmosfēras. Tās ir mūsu dabas impresijas, un tie ir mūsu ļaudis. Autorei jo labi izdevies parādīt savu cilvēku īpatnējo temperamentu; viņu gausums, atturības čaulā ieslēgts iekšķīgums tos raksturo kā īstus lauku latviešus un turklāt vidzemniekus. Tādus mēs jau tos esam iemīlējuši Poruka un Saulieša tēlojumos un jūtam, ka K. Spilvai aprakstāmi tie paši objekti, kādēļ arī līdzība rezultātā. Autorei piemīt teicama prasme notvert dažādas psicholoģiskas nianses, pārdzīvojumu izlocījumus, ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku tēlojumos. Šad tad iedzirkstas humors. Stāstīšanas veids mierīgs, tomēr ne gauss. Apraksti īsi un lietišķīgi. Teikumi žirgti. Apdares vienkāršais dzidrums sakusis vienībā ar satura veselīgo, ētisko, sirsnīgo un reizē atturīgo garu."
Lidija Perlbaha. Latviete, Nr. 2 (01.02.1939)