Kristaps Bahmanis

Roles: folklore collector, lawyer, politician, publicist

06.02.1867 – 12.03.1942

Jurists, politiķis un publicists Kristaps Bahmanis (1867–1942) daudz rakstījis par ekonomiku, vēsturi, politiku. Pirmā publicētā grāmata ir "Latviešu biedrošanās uz kopīgiem darbiem un mazo cilvēku taupības augļi" (1904), kurā apcerēta latviešu saimnieciskā situācijā un izglītošanās iespējas. 1908. gadā tiek izdota apcere "Grāmatu nozīme cilvēka dzīvē", kurā Bahmanis parādās kā erudīts lasītājs un domātājs.
Būtiskas ir viņa vēstures apceres un atmiņas "Latvju tauta bēgļu gaitās" (1925) un "Latvieši Ukrainā 1917.–1919." (1926), kurā Bahmanis reflektē par personīgo pieredzi, dodoties bēgļu gaitās un līdzdarbojoties dažādās bēgļu palīdzības biedrībās.
1921. gadā žurnālā "Jaunības Tekas" un 1928. gadā grāmatā tiek publicēts vienīgais Bahmaņa daiļliteratūras darbs – stāsts "Baltais sējējs", kas neizpelnās īpašu kritiķu vai lasītāju uzmanību.
Īpaši nozīmīgi ir Bahmaņa 20. gadsimta 30. gados rakstītie darbi par jaunlatvieti Andreju Spāģi: "Andrejs Spāģis un viņa laikmets" (1932), "Andreja Spāģa piemineklis" (1938) un "Georgs fon Dortēzens par Andreju Spāģi un tautas izglītību" (1935). Par tiem saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju.
Bahmanis ir arī vācis un pierakstījis folkloru, ko iesūtījis Latviešu folkloras krātuvei.

Author (15)

Publisher (4)

Birth time/place

06.02.1867
Nīkrāces pagasts

Place/time of death

12.03.1942
Rīga

Personal information

Dzimis Nīkrāces pagastā trūcīgā zemnieku ģimenē.

1915: no Bauskas devies bēgļu gaitās.
1915–1920: darbojies dažādās bēgļu palīdzības biedrībās; dibinājis Ukrainas latviešu centrālo bēgļu komiteju.
1917: bijis Latviešu pagaidu nacionālās padomes sekretārs, parakstījis Valkā deklarāciju par Latvijas autonomiju.
1922. un 1925. gadā: ievēlēts 1. un 2. Latvijas Saeimā no Latvijas Jaunzemnieku savienības.
1931: ievēlēts 4. Latvijas Saeimā no Progresīvās apvienības.

Professional activity

Kopš 20. gadsimta sākuma publicē apceres un pārdomas par vēsturi, politiku, kultūru un citiem jautājumiem dažādos periodiskajos izdevumos, kā arī izdod brošūras un nelielas grāmatiņas par aktuāliem jautājumiem.

1904: pirmā publicētā grāmata "Latviešu biedrošanās uz kopīgiem darbiem un mazo cilvēku taupības augļi".

Ceļojumu apraksti1914: "Pa kalnu Osetiju un Imeretiju".
191?: "Tautas izglītība Somijā".

Apceres par vēsturi1919: "Латышские большевики в России".
1925: "Latvju tauta bēgļu gaitās".
1926: "Latvieši Ukrainā 1917.–1919. gados".
1926: "1905. gada revolūcijas cīņu un sodu dienās".
1935: "Cīņa pret zemnieku izglītību 19. gadusimtenī".
1940: "Jaunas dzīves cēlēji".

Kultūrvēsturiskas apceres1908: "Grāmatu nozīme cilvēka dzīvē".
1932: "Andrejs Spāģis un viņa laikmets".
1935: "Georgs fon Dortēzens par Andreju Spāģi un tautas izglītību".
1938: "Andreja Spāģa piemineklis".

Īsproza1928: "Baltais sējējs" (1921. gadā periodikā).

Quotes

Par "Latvieši Ukrainā 1917.–1919. gados" (1926)

"Spilgtiem vilcieniem šai grāmatā attēlots visādiem šausmu notikumiem bagātais laikmets Dienvidkrievijā 17.-19. gados, kad tur ar cīņām un asinsizliešanu vairākas desmit reizes mainījās dažādas varas, no kā arī daudzajiem latvju bēgļiem nācās pārciest neiedomājamas grūtības un necilvēcisku vajāšanu. Autors pats tad darbojās šai apgabalā vispirms kā latvju sabiedrisko iestāžu, tad kā Latvijas valsts oficiāls pārstāvis. Varbūt tas ir laimīgs gadījums, ka tolaik latvjiem Dienvidkrievijā bijis nevien rosīgs un neatlaidīgs politisks darbinieks, bet arī tik cītīgs rakstītājs kā Kristaps Bachmanis. Visur, kur viņš gājis, ko darījis, novērojis un piedzīvojis — visu atzīmējis savā piezīmju burtnīcā un tagad nodrukājis grāmatā. Kur ļoti daudzi šādos apstākļos būtu pilnīgi pazaudējuši galvas, tur B. vispirms parūpējās par bēgļu un kara vīru likteni, dažu paglābdams no drošas nāves, un tad flegmātiski nostājas kaujas pievārtē un visu redzēto "sīki atzīmē vēsturei". Tā mūsu acu priekšā dzīvi nostājas latvju tautas svešniecības gaitu posta ainas, krievu pilsoņu kara apstākļi, kaujas skati, cīņa pret vācu varu, latvju sabiedriskais darbs un vispārējie politiskie apstākļi. Jo Bachmanim ir arī diezgan veikls stils un populāra valoda notikumu saistošā attēlošanā."

Unams, Žanis. Kristaps Bachmanis. Latvieši Ukrainā 1917.–1919 gados. Latviešu Grāmata, 1926, 6, 437.–438. lpp.Par "Andrejs Spāģis un viņa laikmets" (1932)

"Andrejs Spāģis bijis Kr. Bachmaņa tēva skolotājs, kāpēc ari autors sajutis sevišķu pienākumu celt un slavēt šo tautiskās atmodas laikmeta sākuma darbinieku, un tikai slavēt un celt, lai raksturojumā neiezagtos neviens ēnaināks plankumiņš. Par objektivitāti še vairs nevarēja runāt, par vērtējumu arī nē, bet gan, labākā gadījumā, tikai par interpretāciju. To nu tiešām Bachmanis darījis visā čaklumā un pat godbijībā. Spāģi viņš apbrīno, un tikai Valdemārs tam cienīgs biedrs cīņās par savu tautu, cīņās pret Baltijas vāciešiem. [..] Kr. Bachmaņa grāmata liela un plaša, bet diemžēl vajadzīgās kārtības tur nav. Deviņas desmitdaļas tur aizņem citāti no Spāģa, Valdemāra un citu autoru darbiem, bet ne katrreiz skaidri redzams, kur Bachmanis izsaka pats savas domas, un kur atkal cita autora uzskati."

Goba, Alfrēds. Kristaps Bachmanis. Andrejs Spāģis un viņa laikmets. Daugava, 1933, 5, 465.–466. lpp.