Kārlis Veidenbaums

Dzimta un mājasGlāznieku mājas 1824. gadā iepircis Cēsu pilsdārznieks Kaspars Veidenbaums, dzejnieka vectēvs, kopā ar savu palīgu Jēkabu Kudlingu-Steinbergu. Kaspars vēlāk izmaksājis Kudlingam tā daļu, 1842. gadā iegūdams savā īpašumā visu māju.
Kasparam Veidenbaumam 3 meitas un divi dēli. Meitas izprecinātas, jaunākais brālis Kārlis sūtīts Cēsu apriņķa skolā, kur izmācījies par mērnieku (revizoru), vecākais dēls Jēkabs (rakstnieka Kārļa Veidenbauma tēvs) palicis pie tēva kā nākošais saimnieks. Jēkabs Veidenbaums trūcīgo apstākļu dēļ nav apmeklējis skolas. Valodas – krievu un vācu, vēsturi, ģeogrāfiju u.c. priekšmetus apguvis pašmācības ceļā vai no skolotā jaunākā brāļa, tādēļ kādu laiku varējis strādāt par skolotāju Cēsu bāriņu skolā, vienu ziemu – par mājskolotāju Nītaurē. 1869. gadā Jēkabs bija iepircis Mūrmuižas Kalāču mājas, kur pavadīja mūža pēdējo daļu, Glāzniekus un cepli iznomādams.

Jēkaba Veidenbauma un Mārgrietas Veidenbaumas (dzimušas Hincenberg) ģimenē bija seši bērni: Kristīna, Jūla, Kārlis, Eduards, Voldemārs un Karlīna.
Kārlis apsaimniekoja tikai Kalāčus. Glāznieki bija izrentēti uz ilgākiem gadiem, ienākumus saņēma tēva brālis un tēva māsas. Pēc tēva nāves Kārlis uzstājās kā vienīgais likumīgais mantinieks, taču mantojuma lieta pārdesmit gadus iegūla tiesu instancēs. 1897. gadā Glāznieki tika pārdoti.

Neilgi pirms nāves Kārlis Veidenbaums kopā ar Edvardu Treimani-Zvārguli cēlis vasarnīcu iepirktajā Raunas un Gaujas satekas līcī.
IzglītošanāsKopā ar savu divus gadus jaunāko brāli Eduardu 1878. gadā iestājies Cēsu draudzes skolā. Šeit mācījies arī Edvards Treimanis-Zvārgulis, abu brāļu tuvs draugs un biogrāfs. Kārlis skolu atstāja 1880. gada pavasarī. Kārlis cerējis mācīties jūrskolā, taču vājās veselības dēļ atzīts tai par nederīgu. Pilngadību sasniedzis, Kārlis uzņēmas Kalāču apsaimniekošanu.
1886. gada novembrī Valmieras karaklausības komisija atzinusi Kārli par veselu, ieskaitījusi pulkā, kas devies uz Varšavu. Pēc nogurdinošā brauciena nogādāts Varšavas kara hospitālī, kur apšaubāmā ārstēšanā pavadījis trīs mēnešus. Kalāčos atgriezies nākamā gada pavasarī.

Kārlis pašaizliedzīgi sedza jaunākā brāļa Eduarda skološanās izdevumus, vadīja Kalāču saimniecību. Brāļu starpā esošā noruna – Eduardam pabeidzot studijas, studēt ies Kārlis, bet Eduards pārņems Kalāču saimniecību – neīstenojās jaunākā brāļa pāragrās nāves dēļ.

Literārā darbībaPirmā publikācija – tulkots stāsts "Priecīgi mantenieki" laikraksta "Mājas Viesis" pielikumā 1886.5.–26.VII.
Dzejoļus rakstījis galvenokārt 19. gadsimta 90. gados, tie publicēti 1897. gadā periodiskajos izdevumos "Mājas Viesis", "Mājas Viesa Mēnešraksts", "Dienas Lapa", E. Treimaņa-Zvārguļa sakārtotajā antoloģijā "Dzejas pūrs" (1897).
Kārļa Veidenbauma dzejā izteiktas pārdomas par cilvēka dzīvi, izceļot dabā valdošās likumības un laika mūžīgo plūdumu. Populārākie dzejoļi: "Redz pie ratiņa meiteni sārtu", "Pie debess, kur zvaigznes var ieraudzīt", "Lai aug uz kapa man nātras", "Tam vajga tā būt!".
Cittautu autoru darbu tulkojumiNo krievu valodas tulkots poļu rakstnieka Senkeviča stāsts "Rūpes pēc pārtikas".
Recepcija2018. gada 16. septembrī izrādes "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi" pirmizrāde mūzikas namā "Daile". Dramaturgs Vilis Daudziņš. Aktieri Vilis Daudziņš un Mārtiņš Meiers. Iestudējums plašāk atklāj mazzināmā Kārļa personību.

"Nava liels literāriskais mantojums, ko mums atstājis Kārlis Veidenbaums. Daži desmiti dzeju, no kurām plašāk pazīstamas tikai nedaudzas, virkne piezīmju lapu ar prātojumiem vai novērojumiem [..], – tas ir viss, ko viņš savā neilgajā mūžā uzrakstījis; un mūsu rakstniecības vēstures viņu piemin vairāk sakarā ar jaunāko brāli Eduardu Veidenbaumu, kura vārds spožas nemirstības slavas apstarots.
Tomēr savās labākajās dzejās Kārlis Veidenbaums ir par patstāvīgu un īpatnu, lai viņu aplūkotu tikai Eduarda Veidenbauma un citu deviņdesmito gadu dzejnieku atgaismā. Savas pārdomas viņš ir izteicis ar lielu skaidrību, lakoniski, nejuzdamies saistīts ar valdošiem literāriskiem virzieniem. Vistuvāk jau pēc savas dabas viņš stāv dzīves īstenības novērotājiem, kuri mūsu rakstniecībā ienesa jaunu rosmi, raisīdamies vaļā no tautiskās jūsmu romantikas; bet realistiskā virziena ekstrēmos viņš neielaidās. Viņš cildina darbu, cilvēka gribas varenību, par neapšaubāmu patiesību pieņemdams tikai to, kas prātam aptverams. Pasauli viņš uzlūkoja ar domātāja skatu, ar apceri, kā prātnieks uzlūko noslēpumaino zvaigžņu mirdzumu.
No mūsu dzejniekiem-intelektuālistiem Kārlis Veidenbaums vai pats skaidrākais savās atziņās, un tādu skarbās īstenības tēlotāju pulkā, kādi viņam radniecīgie Ed. Treimanis, Fr. Plostnieks un Persietis, viņš izceļas ar savu nesaudzīgo loģiku. [..]"
Rūdolfs Egle. Kārlis Veidenbaums. Cēsis: O. Jēpes izdevniecība, 1925. 5.–6. lpp.

"Sabiedriskai dzīvei viņa raksturs nebija gluži piemērots. Mazrunīgs, vairāk sevī noslēgts un ass savos spriedumos, viņš bieži nostājās viens pret visiem, nepiekāpīgs līdz ietiepībai. Viņa atturību viegli varēja iztulkot par lepnību un patmīlību. Pārliecināts par savu taisnību, viņš neiegāja uz kompromisiem. [..] Savas domas viņš izteica klaji un nesaudzīgi, ciktāļ bija par kaut ko pārliecināts. Tas viņam sagādāja sīvus ienaidniekus. Tikai tuvākiem draugiem atvērās viņa dziļā sirsnība, un tie bija [..] Ed. Treumanis, P. Prūsis (humorists Skramba-Skabarga) un vietējais saimnieks Kārlis Sietiņsons. Arī kā rakstnieks tos viņš turēja par saviem domu biedriem. Ar cilvēku viņš nevarēja ātri iedraudzēties, tāpēc ka par otra uzticību katru reizi šaubas, kamēr tā pamatīgi nepazīsti. "Bet kas manu uzticību mantojis un man savu dāvājis, tas ir mans īstais draugs. Pasaulē reti tāds sastopās, jo daudzreizs tikai savtīgos nolūkos cilvēks uzdodās tev par tuvāku. Visvairāk sirsnības atradīsi, tuvodamies nabagākam, nekā bagātniekam. Nauda dažreiz var būt pasaules, bet ne siržu atslēga.""
Rūdolfs Egle. Kārlis Veidenbaums. Cēsis: O. Jēpes izdevniecība, 1925. 28. lpp.

"Juristiem Tērbatā bija tikai viena stipendija, Eduards tās nedabūja, jo uz to jau bija vecāki kandidāti. Līdzekļus nācās prasīt no mājām. Kārlis tos gādāja ar lielāko pašaizliedzību. Viņa gadskārtējo izdevumu aprēķinos viscaur figurē skolas vajadzībām paredzētā suma: studiosus Dorpathensis 150–250 rbļ. Tas bija tikpat daudz, cik vajadzēja atlicināt parādu deldēšanai un kārtējām nodevām. Spaidīgākie apstākļi abiem brāļiem bija 1889. gadā. Eduards lūkoja iepelnīties ar stundām, vismaz lai samaksātu koleģiju naudu un iepirktu vajadzīgās grāmatas. Tomēr studijas nācās uz vienu semestri pārtraukt, jo tas bija par maz, un Kārlis neražīgās vasaras dēļ daudz nespēja palīdzēt. Dziļāk parādos iet nevarēja. Abus brāļus šī kļūma noveda līdz nesaskaņai un pat konfliktam, varbūt vienīgajam visā viņu dzīvē. Eduards, redzēdams, ka jāpaliek pusceļā, bija palicis īgns uz sevi, savējiem, visu apkārtni. Pirmo reizi viņš noteikti pastāv, ka nauda Kārlim jāgādā, lai ņemtu to kur ņemdams, lai vai māja jāpārdod. Kādreiz saruna pieņēma asu virzienu. "Piepeši Kārlis nobālēja," raksta Ed. Treumanis, šīs sarunas aculiecinieks, "sagrīļojās un tad ātri izskrēja laukā. Es steidzos viņam pakaļ, paredzēdams kaut ko nelabu. Un tiešām – tur viņš stāvēja kroga priekšā un grieza patlaban revolvera stobru pret savām krūtīm. Ar vienu lēcienu es biju tam klāt un atrāvu nāves ieroci. Vēlāk es Kārlim ieprasījos, kāpēc tas gribēja nošauties. – Tas lai paliek mūžam mans noslēpums, – viņš izvairījās.""
Rūdolfs Egle. Kārlis Veidenbaums. Cēsis: O. Jēpes izdevniecība, 1925. 20.–21. lpp.

Rūpniecības iela 18, Cēsis
Iekārtota Veidenbauma dzimto māju "Glāznieki" piemiņas vieta.

1878–1880
Cēsu draudzes skola
Cēsis

11.1886–1887
Varšava
1886. gada novembrī Valmieras karaklausības komisija Kārli ieskaitījusi pulkā, kas devies uz Varšavu. Ieradies Varšavā, nogādāts Varšavas kara hospitālī, kur pavadījis trīs mēnešus. Kalāčos atgriezies nākamā gada pavasarī.

1958
The Memorial Museum of Eduards Veidenbaums “Kalāči”
Kalāči
Kārļa Veidenbauma apsaimniekotajās mājās 1958. gadā dibināts Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči".1987. gadā muzejs cieta ugunsgrēkā.

Liepas kapi