"Ieviņa prozā savdabīgs reālisma un romantisma savijums. Viņa darbu galvenā tēma –cilvēka dabiskuma saglabāšana, garīgi bagātas individualitātes izkopšana. Ieviņa romāni konceptuāli izstrādāti, tomēr mākslinieciski nevienmērīgi. Nozīmīgs ir Ieviņa devums novelistikā, veidojot psiholoģiski dziļus cilvēku likteņu zīmējumus."
Treimane, Inese. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.
"Sirsnīgais Latvijas lauku dabas liriķis leviņš pēdējos pārs gados parādījis zināmu produktivitāti stāstu rakstniecībā. Viņa stils vienkāršs, bet glīts un jau diezgan izkopts, tikai šur tur vēl gadās pa banālam izteicienam un viena otra glezna reizēm pārāk bieži atkārtojas."
Ērmanis, Pēteris. Kārļa Ieviņa stāsti. Latvju Grāmata, 1926, Nr. 2.
"Līriski-romantiskais Kārlis leviņš ir viens no pēdējā laika raženākiem prozaiķiem un ar katru jaunu darbu arvien vairāk iemanto sabiedrības, it sevišķi jaunatnes simpātijas. leviņš ir platoniķis, un kā tāds, par spīti zemo instinktu pilnai ikdienai, redz tikai ideālo, skaidro un neliekuļoto. Daba, mīla un dvēseles skaidrība ir viņa neizsīkstošais temats. Sveša viņam ir baudas un izpriecu pilnā dzīve."
Gaitis, Vitauts. Jaunā Balss, 1926. Nr. 23/24.
"Kārlis leviņš pēdējos gados ieguvis diezgan lielu ievērību ar saviem stāstiem, kuros atspoguļojas gan jaunu tikumības ideālu meklējumi, gan latvju zemniecības dzīve. Stāstiem dažāda vērtība, tāpat kā leviņa liriskai dzejai, ar kuru viņš iesāka savas rakstnieka
Viņa literariskais gājiens zīmējas šādi: dzejols –stāsts – luga. Bet nevienā no šiem veidiem leviņš nav centies pēc galējās pilnības, ne arī to kur sasniedzis; nav veidojis savu personību līdz ar savu darbu, bet ļāvies spēcīgai iekšējai jūsmai, kas dažreiz viņu tiešām iznesusi spožā mākslas saulē. "
Veselis. Jānis. Ārpusskolas Izglītība, 1927, Nr. 2.
"Runājot par leviņa darbu formālo pusi, jāliecina, ka viņš attīstās par vienkāršu un labu stāstītāju –epiķi, kuram netrūkst arī humoristiska smaida, lai gan tas diezgan maz vēl jūtams. leviņš prot stāstīt rāmi, gausi, bet saistoši, vienkārši un gaiši. [..] Kārļa leviņa mērķis prozā noteikts un skaidrs: viņš cenšas atdzemdināt-atjaunot tā saukto tautas stāstu, kurš šķita izbeidzies. [..] Bet nelaime tā, ka latvietis nekad netiek vaļā no vienpusīgām pārmērībām, no naivas idealizacijas: jūsmojām, jūsmojām par pilsētu, līdz nu atkal viss pilsētnieciskais – nejauks un slikts, bet viss laucinieciskais jauks un labs. Bet par sintēzi tik retais domā."
Ērmanis, Pēteris. Kārļa Ieviņa jaunākie stāsti. Latvju Grāmata, 1927, Nr. 4/5.
"Kārļa Ieviņa zvaigzne ir ar mainīgu lielumu: Viņa dzejoļi ir godalgoti, kad vēl nav iespiesti, bet grāmatā iznākuši tie nerada sevišķas ievērības. Ir tādi gadi, kad Kārļa Ieviņa vārdu daudzina vairāk par visiem mūsu zemē, un viņš ir it kā visievērojamākais rakstnieks. [..]
Ieviņš publicējis divas dzejoļu grāmatas, kur stipri dabas, sapņu un ilgu motivi, bet ar šīm dziesmām viņš nav iekarojis pat ne savu Jaunpili vai Džūksti. Ieviņš ir sarakstījis vairākas lugas, arī dramatizējot savus stāstus. Šīs lugas ir komēdijas vai tautas skati, bet maz sniedzas cilvēka dvēselē, tāpēc viņas ir gan rādītas, bet palikušas maz ievērotas. Daudz vairāk Ieviņš sasniedzis ar saviem stāstiem un romāniem. Viņa tēlotais Putras Dauķis, bez šaubām, nav reāls tēlojums, bet tuvs karikatūrai. Viņā Ieviņš tēlojis parlamentārisma laikmeta sabiedrību. Dauķa tips tika populārs partiju cīņu dēļ, bet sim darbam nav paliekošas vērtības. [..] Grūti pateikt, kur ir īsti ieviniskais, dvēseliskais. Viņš kā norvēģu trolis redz šķeltām acīm. Kārlis Ieviņš mīl vientulību, sapņus, ēnainus mežus un ezerus."
Lapiņš, Jānis. Kārlis Ieviņš– jubilārs. Brīvā Zeme, 1938, 11. marts.
Par dzejas krājumu "Meklētāja dziesmas" (1912)"[..] galvenie motīvi bij jaunromantiska nemiera tieksmes pēc labākas dzīves, pēc īsta, jauna daiļuma, mūžīga "degšana ilgu ugunīs" un, blakus šām nemierīgām tieksmēm, skaisti dzimtenes pavasara, vasaras un rudens apdziedājumi; ziemas poēziju leviņš līdz šim nav ievērojis."
Ērmanis, Pēteris. Latvju Grāmata, 1924, Nr. 2.
Par dzejas krājumu "Latvijas vasara" (1923)"Šī ir viena no grāmatām, kas sludina atgriešanos laukos. [..]Temats ir poētisks, bet trūkst pašas dzejas."
Sūna, Edgars. Kārlis Ieviņš. Latvijas vasara. Ritums, 1924, Nr. 2.
"Daži pārmet leviņam, ka ar Latvijas vasaru viņš tagad esot atteicies no sava meklētāja nemiera un apmierinājies lauku dzīves pieticībā. Tā nu tas gan nebūs. Latvijas vasara ir tikai intermecco dzejnieka darbības gaita, skaists zieds, ko viņš dzimtenei sniedz kā balvu par laimīgi pavadītu brīdi pēc ilgiem svešuma gadiem. Bet mūžīgais meklētāja gars viņā tādēļ nebūt nav rimis."
Ērmanis, Pēteris. Latvju Grāmata, 1924, Nr. 2.
Par romānu "Guntis un Daila" (1926)"Kārlis leviņš viena no raksturīgākām parādībām mūsu jaunākā literatūrā. Viņš iezīmē zināmu idejisku novirzienu tagadnes dvēseliskos noskaņojumos, kuru vadošais sauciens: „Projām no pilsētas samaitātās dzīves! Atpakaļ pie dabas, uz laukiem!" Šis novirziens leviņa darbos gan neizteicas pilnīgi skaidri, ideālā tīrībā, bet ir tomēr pietiekoši raksturīgs tāpēc, ka viņā atkārtojas kādi pēc būtības radniecīgi motīvi, kuri parādījušies dažādās kultūrās un laikmetos. [..] Ieviņa stāsta vērtība pastāv iekš tam, ka autors ne tik vien uztvēris vienu raksturīgu noskaņu mūsu tagadējā sabiedrībā, dzīšanos atpakaļ pie dabas, bet ari pieskāries dziļam cilvēka būtības problēmām,
problēmām par pirmo mīlas mošanos un devis to īpatnējā apgaismojumā."
Veselis, Jānis. Piezīmes par Kārļa Ieviņa stāstu "Guntis un Daila". Latvju Grāmata, 1927, Nr. 2.
"Svarīgi, ka rakstniekam ir izdevies divus galvenos stāsta elementus (abu jauniešu mīlas līniju un skarbās kara laiku realitātes tēlojumu) organiski savienot ar trešo elementu– krāšņajiem dabas aprakstiem. Gunta un Dailas jūtu dzīves notēlojums allaž –gan Kurzemes skatos, gan Krievijas dienvidos–norisinās uz dabas fona, mežā, kalnos. Tas piešķir centrālo varoņu eksistencei idilliski romantisku raksturu.
Čākurs, Jānis. Kārlis Ieviņš. Karogs, 1988, Nr. 3.
Par romānu "Putras Dauķis" (1929)"Viena otra sirdīga balss par putrasdauķisma ieviešanos mūsu literatūrā lika sevi dzirdēt jau tūliņ, tikko Ieviņš šo romānu bija sācis iespiest «Jaunākās Ziņās". Toreiz vēl Putras Dauķis dzīvoja savas varas augstumos, un viņa tāļākie likteņi vēl nebija zināmi. Tagad, kad romāns jau iznācis atsevišķās grāmatās, un kad tas jau uz ātru roku paspējis kļūt populārs, viņam netrūkst savu draugu un aizstāvju. Droši var teikt, ka viņš pašlaik ir mūsu populārākais orīģinālromāns. [..] No jūsmojošā romantiķa Ieviņš te izvērties par reālistu, dažuviet pat par naturālistu."
Anševics, Ernests. Kārlis Ieviņš. Putras Dauķis. Latvju Grāmata, 1930, Nr. 2.
"leviņa romāns jau kļuvis tautā mīļš un pazīstams, un viņa varoņa vārds jau plaši lietāts kā sugas vārds. Kā zināmu lauku dzīves parādību spilgts ietvērums Putras Dauķa tēls paliks mūsu rakstniecībā uz laiku laikiem."
Ērmanis, Pēteris. Kārlis Ieviņš. Putras Dauķis. Daugava, 1930, Nr. 3.
Par dzejas krājumu "Apskaidrošanās" (1937)"Ar šo grāmatas ieskaņas pantu Ieviņš ļoti labi izteicis savu dzejnieka būtību. Viņš – trauksmīgs, nervozs šolaiku cilvēks, bieži ceļotājs pa svešām zemēm un īpaši pa iemīļoto Zviedriju, kas viņam it kā otrā dzimtene, –īstenībā vienmēr ilgojies dzirdēt vālodzi un dzilnu, lai atsvabinātos no sīka lepnuma, rūgtuma, naida. Dabas skatījumos radušies krājuma labākie dzejoļi, [..] Staigājot pa Ieviņa dzejas klajumiem, tīkami dzirdēt Latvijas biržu šalkšanu, bišu sanešanu, maigo vēju zuzēšanu, izjust mēnešaino nakšu burvību un dienu saulaino tvīksmi. Traucē vienīgi Ieviņa zināma nevērība pret formu un pantmēru, jo viņš paļaujas savai dzejiskai jūsmai, kas ne ikreiz tērpjas patiesā dzejas veidolā."
Veselis, Jānis. Apskaidrošanās. Jaunākās Ziņas, 1938, 5. marts.