Par Jōņa Leidumnīka dzejas krājumu "Vēju stunda" (1975)"Jau kopš savām agrajām jaunības dienām Joņs Leidumnīks ir publicējis klusuma un ilgu dzejas Latgales avīzēs un žurnālos. Aiz šī dzejām domātā segvārda savus cilvēka, latvieša un trimdinieka sapņus izsapņo un izsāp Joņs Mozga, kas savus trimdas gadus vada Londonā, Kanādā. Viņš ir vidēja auguma, plecīgs vīrs ar acenēm un biežāk sērīgu nekā priecīgu seju. Arī viņa dzeju balss ir vairāk drūma nekā cerīga.
Šī ir viņa trešā dzejoļu grāmata. Tāpat kā viņa divas iepriekšējās grāmatas, arī Vēju stundā ir dzīvota, izjusta un rakstīta dzimtenes atmiņu un ilgu saistījumā. Lai gan Joņs Leidumnīks svešumā ir pavadījis tāpat kā citi tūkstoši latviešu jau pāri par 30 gadu, šejienes dzīve un notikumi viņa dzejā neatbalsojas nemaz. Trimdas dzīvē viņš jūtas kā stacijā vai cietumā, kur pavadījis visus šos gadus. Savā redzējumā un izjūtā viņš ir totāls trimdinieks: tikai viņa augums ir Kanādas Londonā, bet viņa dvēsele nepārtraukti dzīvojusi Varakļānos, Latvijā.
Savos dzejoļos Joņs Leidumnīks ir tēva mājās, runājas ar tēvu, ar māti, ar pavasari un cīruli, ar ganiņu, rudzu ziediem, vakara mieru, mēneša gaismu. Šīm tēmām ir veltītas pirmā un otrā daļa dzeju grāmatā. Trešajai nodaļai virsraksts ir – Kapsētas dārzā. Šeit ir sakopotas dzejas, kas nes visizteiktāko trimdinieka iekšējo un ārējo sāpi. Tanī ir veltījumi mirušajai mātei un māsai. Vientulības sitieni un pulsējumi svētku dienās. Pēdējā nodaļa ir atkal atgriešanās pie pirmo divu tēmām un izteiksmēm. Atmiņu zīmējumi par dzimteni un dienu vadīšana "trimdinieka stacijā".
Savu konceptu par to, kas un kāda ir dzeja, autors ir izveidojis jau savas jaunības dienās, un pasākto ceļu viņš ir uzticīgi un nemainīgi turpinājis. Dzejas vārdus, ritmus un izteiksmes viņš lietā pēc saviem neatkarīgiem likumiem, ko latviešu dzejas pēdējie četrdesmit gadi nav varējuši ne mainīt, ne ietekmēt.
Īsākajās dzejās autoram ir klājies vieglāk atrast īstākus dzejas vārdus un izteiksmes, bez centīgas stāstīšanas – cik sāp sirds, cik dzimtene skaista un mīļa, kā burvīgums dvēs'lē iet... Kad Joņs Leidumnīks glezno savu izjūtu vai dzimtenes atmiņu ainavu ar vienkāršiem vārdiem, viņa dzeja iegūst svaigāku balsi un krāsu. Tādu dzejoļu šinī krājumā Vēju stundā ir laba tiesa:
"Aizīt ceļi tur aiz pļovas,
Tur aiz myusu rejas toli.
Muna lobo tāva rūkas
Vysur mojušas tam pori." (154.)
Joņa Leidumnīka dzeja ir ļoti individuāla, savu sāpi remdētāja. Reizē tā sniedzas no trimdinieka vientulības ar ilgām uz dzimteni, kur mēs vairs varam aiziet tikai sapņos. Joņs Leidumnīks ir trimdinieks un sapņotājs uz savu dzimteni ļoti izteiktā veidā."
Klīdzējs Jānis. Dzimtenes ilgu dzeja. Latvija Amerikā, Nr. 32, 09.08.1975, 3. 17. lpp.