PAR JĀZEPU PĪGOZNI
"Viņa gleznās dzīva ir Latvijas gadalaiku poēzija. Tā ir Latgales ainava, Rīgas un Rīgas nomaļu ainava, tās ir daudzas citas Latvijas vietas, kuras viņš ir apdzejojis kā vārda un krāsas mākslinieks, kā liriķis. Viņā dzīvoja tāda skaidrības, tīrības, neviltotības un sirdsšķīstības izjūta. Ar to viņš piegāja gan saulei, gan zilām debesīm, gan krāsām, un to viņš mācēja pārcelt uz audekla. [..] Šajā nelielā auguma vīriņā mājoja ārkārtīga vitalitāte. Vecāka gadagājuma cilvēki atcerēsies, ka viņš ilgus gadus bija Latvijas Mākslinieku savienības vadošos amatos un rīkoja Mākslas dienas un aicināja māksliniekus izpausties visdažādākajos veidos. Ar šo mākslinieku dzīvotgribu un radītgribu viņš piepildīja visus Latvijas nostūrus, pilsētas un izstāžu zāles. Tieši tāpat kā viņš pats dega par mākslu un tās ideāliem, viņš vilka šajā mākslas pasaulē ikvienu citu, arī varbūt tos māksliniekus, kuri paši par sevi neprata tik labi pastāvēt. Viņš jundīja un virzīja katru talantu uz attīstību un neliedza padomu nevienam, kurš pie viņa vērsās ar kādu profesionālu jautājumu vai nezināšanu. Viņā dzīvoja viens ārkārtīgi godīgs, sirsnīgs un patiess cilvēks, kuram varbūt kādreiz mūžā par savu naivumu, atklātību un sirdsšķīstību ir bijis jācieš. Bet viņš stāvēja tam pāri. Viņš bija ārkārtīgi cildens cilvēks."
Spārītis, Ojārs. https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/muziba-aizgajis-makslinieks-jazeps-pigoznis.a87008