Jānis Vainovskis

Dzimis 1887.gada 13. decembrī Gricgales pagasta "Piečos" saimnieka Jāņa un viņa sievas Ievas (dzimusi Zālīte) Vainovsku ģimenē.

1906: 1. janvārī pirmā publikācija – dzejolis "Vai tā ir laime?" laikrakstā "Pēterburgas Latvietis". 1911: 15. oktobrī laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" publicēts Jāņa Vainovska raksts "Es kaunos...", kurā viņš atzīst latviešu rakstnieku smago materiālo stāvokli, taču viņam nav pieņemama rakstnieku gaušanās par to un apelēšana pie mākslinieka privileģēta stāvokļa sabiedrībā. Raksts ievada plašu polemiku (1912–1913), kas aptver vairākus problēmu lokus un kritikā zināma kā polemika starp Aspaziju un "Dzimtenes Vēstnesi". Turpmākajās diskusijās Vainovskis neiesaistās.Dzeja1910: Kad asinis sapņo, kad asinis mostas1923: GājējsProzaStāstu krājumi1921: Visos vējos1922: Bez varoņiem1923: Ēdenes dārzs1924: Atgriešanās1968: IzlaseFeļetoni1923: Raibā lenta1924: Rozā sapņi un tumšā dzīve1924: SlotiņaCeļojuma apraksti1926: Trīs klenderi laivāLugas1910: Lielais vinnests (2. iespiedums 1924)1914: Mūsu teļos – mūsu nākotne (2. iespiedums 1927)1919: Svētdienas un mīlestības darbi Vērdiņos (2. iespiedums 1922)1920: Ārpus dienas kārtības1922: Zeme un sieva (2. iespiedums 1923)1923: Ministrs uz zaķa1924: Dzīvie miljoni (2. iespiedums 1928)1924: Mīlestība un ledus1924: Speciālists laulību lietās1926: Kāzu dāvanas1929: Precību kandidāts1931: Čigānu deputāts1931: Modernais Ēdenes dārzsTulkojumiNo angļu valodas1924: Hičens, Roberts. Allāha dārzs. Rīga: Latvju kultūra.1927: Loks, Viljams Dž. Elki. Rīga: A. Raņķa grāmatu tirgotavas apgādībā.No krievu valodas
1908: Protopopovs, Viktors. Melnie kraukļi. Rīga: J. Pīpe.1911: Notovičs, Nikolajs. Nezināmais laikmets Jēzus dzīvē (starp 12.–30. mūža gadu). Rīga: J. Pīpe.1947: Simonovs, Konstantīns. Krievu jautājums. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.1953: Mamins-Sibirjaks, Dmitrijs. Maize. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.1958: Aramiļovs, Ivans. Mednieka stāsti. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.1959: Grīns, Aleksandrs. Sārtās buras. (Kopā ar Herbertu Dorbi.) Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. (Atkārtots izdevums 1985)1962: Larni, Mati. Ceturtais skriemelis jeb Blēdis pret paša gribu. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.1962: Tolstojs, Ļevs. Pēc balles. (Kopā ar Laimu Rūmnieci.) Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.1963: Larni, Mati. Daiļā cūkkope jeb Ekonomikas padomnieces Mildas Karlsones-Kananenas neviltotas atmiņas viņas pašas objektīvā skatījumā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.1964: Garšins, Vesvolods. Četras dienas. (Kopā ar Kārli Valdmani.) Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.No vācu valodas1907: Meiers, Vilhelms. Pasaules bojā iešana. Rīga: apgādājusi E. Ēķa grāmatu tirgotava.1924: Zoders, Pauls. Skrandu mācītājs. Rīga: A. Gulbja apgādībā.1926: Hamsuns, Knuts. Pēdējais cēliens. Rīga: Saule. (Atkārtots izdevums 1967)1927: Golla, Klara. Mūsu dienu Otello. Rīga: Saule.1931: Arnolds, Francs; Bahs, Ernests. Taupības kurators. Rīga: Valters un Rapa.

Par Jāņa Vainovska prozu“Jānis
Vainovskis ir laikam viens no labākiem impresionistiem latvju literatūrā. Viņa
valoda nervoza, ātra un ziboša, tēlošanas paņēmieni ja ne katrreiz svaigi, tad
vismaz atturīgi un smalki. Ja kur autors paliek bāls un vienmuļīgs, tad nekur
banāls vai kliedzošs; ja vietām viņš izplūst, tad reti kad zaudē ritmu. Šai
ziņā Vainovska stils stādams kā paraugs daudziem, un no viņa, ja gribat, var
mācīties. Bet, no otras puses, Vainovskim kā novelistam trūkst pacietības
ietvert novēroto, redzēto un pārdzīvoto stingri noteiktās formās. Tamdēļ viņš
paliek tikai dzejisku refleksiju robežās. Vielu viņš uztver atsevišķos
momentos, kas bieži vien nav raksturīgi. Viņam pilnīgi trūkst tā, ko literatūrā
sauc par plastiku. Lasot Vainovska tēlojumus, resp., stāstus, redzamas tikai
krāsas, bet aiz šīm sīki zibošām un vizuļojošām krāsām pilnīgi nozūd viņu veids
un zīmējums.”

Zariņš,
Kārlis. Jānis Vainovskis. “Visos vējos”. Ritums,
1921, Nr. 2.
"Literatūrvēsturnieki mēģinājuši noteikt vietu, kādu Jānim Vainovskim ierādīt. Andrejs Upīts domā, ka viņš pieskaitāms jaunromantiķiem, Teodors Zeiferts – ka reālisma noskaņu pārstāvjiem. Tie ir tiaki nosacīti apzīmējumi. Īsts rakstnieks pagrūti iekļaujams pašaurākā sistēmā. Savā praksē – daiļradē viņš var būt tiklab viens, kā otrs. Jāņa Vainovska darbos atradīsim ir romantismu, ir reālismu, un abi šie elementi nav mākslīgi atdalāmi, tie saplūst vienā veselā. Romantisma noskaņu vairāk pauž viņa dzejoļi, tas pārsvarā arī pirmajos stāstos. Tajos valda liriski romantisks tēlojums. [..] Jāņa Vainovska romantisms izaug no dzimtās zemes un cieši saistās ar īstenību. Viņa stāstos aizvien stiprāk ieaužas reālā dzīve. Tiesa, sociālo problēmu tajos pamaz, pirmajā plānā cilvēka dvēsele. Taču nav tā, ka rakstnieks pagājis garām asākiem pretmetiem: viscaur jūtama demokrāta humānista dvēsele. [..] Jāņa Vainovska stāstu, tāpat labāko dzejoļu stils ir savdabīgs. Andrejs Upīts "Latviešu rakstniecības vēsturē" sniedz paplašu Jāņa Vainovska portretu un pieskaita viņu pie redzes tipa vārda māksliniekiem. Tā arī. Tiesa, viņa darbos trūkst spriegāku fabulu, tajos pārsvarā psiholoģiskais tēlojums, tomēr stāstu un noveļu kompozīcija rūpīgi izstrādāta. Tur gan nav sīkāka detaļu zīmējuma, uzmanība vienmēr pievērsta pašam galvenajam."
Damburs, Edgars. Sava ceļa gājējs. Vainovskis, Jānis. Izlase. Rīga: Liesma, 1968, 8.–10. lpp.

Sukuburs

1898–1902
Gricgales pagastskola
Gricgale

1902–1904
Jaunjelgavas apriņķa skola
Jaunjelgava
Mācījies Jaunjelgavas pilsētas skolā

1904–1905
Gricgale
Pašmācības ceļā apgūst zinības mājās.

1905
Rīga
Nokārto eksāmenus un iegūst skolotāja tiesības

1914–1915
A. Šaņavska Maskavas Tautas universitāte
Maskava
Vēstures un filozofijas fakultāte

1905–1906
Zalves pamatskola
Zalve
Skolotājs

1915–1918
Baku
Strādājis naftas uzņēmumā.

1918
Baku
Lazaretē rēķinvedis

1923
Laikraksts "Sikspārnis" (1922–1926)
Rīga
Redaktors

1923–1924
"Preses Balles Vēstnesis"
Rīga
Redaktors

1931–1940
Latvju mākslas aģentūra
Rīga
Vadītājs

1944–1951
Rīga
Vissavienības autortiesību aizsardzības pārvaldes Latvijas republikāniskās nodaļas direktors

1906
Pēterburga

1940–1941
Gricgale
Dzīvojis Gricgales pagasta "Piečos", arī reizēm Rīgā, pārtiekot no "Pieču" rentes.

20.12.1969
Rīgas Pirmie Meža kapi