PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "PAGAIDĀM IESĀPAS ELPA" (PĒTERGAILIS, 2014)
"Par spīti konsekventajam verlibram, Vādons, šķiet, gribētu būt lirisks dzejnieks, kas labi saderētu ar tradicionālu formu. Viņa dzejas varonis ir jūtīgs, un tāds ir arī teju vai viss viņa apkārtnē – sāp ne tikai elpa, bet arī "zivis izkaltušā upē" –, un viegls pieskāriens šajā sensitīvajā pasaulē var kļūt par notikumu."
Viguls, Arvis. Pagaidām.
Kultūras Diena un Izklaide, Nr. 124, 2014, 3. jūlijs.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "VIRVE" (PĒTERGAILIS, 2011)
"Mūsdienu jaunāko dzejnieku iezīme ir milzīgas bailes būt banālam un primitīvam, tā vietā daudzi izvēlas sarežģītu, grūti uzminamu poētiku. Arī Vādona dzejā nav viegli paturēt prātā atsevišķu dzejoli kā veselumu – katra uzzīmētā bilde vai nojaušamā sajūta ātri apraujas, lai dotu vietu citai, un ir grūti uzminēt, kādas emocijas vai jūtas tās vieno."
Vērdiņš, Kārlis. Fantāzijas cilpā.
Latvju Teksti, Nr. 4, 2011.
JĀNIS VĀDONS PAR RAKSTĪŠANU
"Rakstīšana iesākas nevis ar pretenzijām, bet ar vilkmi. Vispirms uz pašu dzeju, uz to domīgo un trako zvēru, kura izpaustie noslēpumi nav kāda izfantazēta citāda dzīve, bet šī pati pasaule, kurā jebkura viennozīmība ir mīts. Tad – vārdi, svilstoši paša miesā. Dzīve, kas notiek vēlreiz. Un dzejolis kļūst par mazu operāciju un līdz ar to – arī par risku vai dzīvības priekšnosacījumu."