Jānis Rātminders

Dzimis zemnieku Rātminderu ģimenē kā viens no četriem dēliem. Brālis Andžs Rātminders (1805–1887) bijis pirmais mācītāja J. F. Šīlinga sagatavotais latviešu tautības skolotājs Vecpiebalgas draudzes skolā. 

1842. gadā apprecējis vācieti Mariju Luīzi Jākobsoni. Ģimenē dzimušas trīs meitas un dēls.

LITERĀRĀ DARBĪBAPirmā publikācija
1838: "Ziņa par jaunu grāmatiņu" (raksts par H. Hagemeistera 1838. gadā Rīgā izdoto grāmatu "Ziņas par Drustu draudzes baznīcu, muižām un zemniekiem..") laikrakstā "Tas Latviešu Draugs" (28.04.)No 1842. gada laikrakstā "Latviešu Avīzes", vēlāk arī laikrakstos "Mājas Viesis" un "Baltijas Vēstnesis" publicēti dažāda satura (arī kristīgi didaktiski) raksti, dabas un veltījuma dzejoļi (J. Caunītim, J. Neikenam un citiem).

Dzejoļu krājumi
1850: "Stāstu dziesmas"
CITTAUTU AUTORU DARBU TULKOJUMI UN ATDZEJOJUMI1862: J. H. Kampes grāmata "Stāsts, kā Kolumbus to lielu pasaules daļu Ameriku uzgāja"Atdzejojis T. Kernera, J. fon Eihendorfa un citu autoru dzeju.

PAR RĀTMINDERU ĢIMENI"Zeikaru Rātminderi Piebalgā ir pazīstami kā visai rosīgi, darbīgi un gaišu ieskatu ļaudis, kas visos sabiedriskos pasākumos un kopdarbos jau no laika gada atradušies priekšgalā. Šai zemnieku ģimenē tad dzimuši četri dēli. Diviem vecākiem dēliem piekritusi katram sava asmite zemes (saimniecība, ko var apstrādāt ar divi zirgi), kas vēlāk apvienotas vienā saimniecībā un visa māja piekritusi dēlam Matīsam, kas komponista Jāņa Zālīša mātes Annas tēvs. Jaunākiem dēliem sava vieta bija jāatrod ārpus tēva mājas. Tie bijuši Andžs, pēclaikā ievērojamais Vecpiebalgas skolas tēvs un neaizmirstamais sava novada apgaismotājs 19. gadsimtā (par viņu būs runa citā rakstā) un Jānis, un tiem dzīvē uz priekšu bija jātiek pašu spēkiem. Par laimi viņiem pavērās izglītības ceļš, kas latviešu jauniešiem līdz tam bija pilnīgi neaizsniedzams."Bērziņš, Arturs. Piebalgas vecāko dziesminieku Jāni Rātminderu pieminot. Londonas Avīze, Nr. 650, 21.11.1958.
PAR J. RĀTMINDERA SKOLOTĀJA GAITĀM"Par galveno skolotāju Jāņa skolā Rātminders sabija vai visu mūžu. Lai gan trūkst tiešu liecību, tomēr rodas iespaids, ka Jāņa Rātmindera darbošanās pedagoģijā guva sabiedrības atzinību. Taču pēdējos dzīves gados viņš tika atbrīvots no darba, kā pats izsakās – kādu nelabvēļu rīcības dēļ. Viņa bērēs Āgenskalna (tagad Mārtiņa) kapos esot bijis pavisam maz pavadītāju, viena vien kapa runa un tā pati vāciski. Vai un kādēļ latviešu sabiedrība pēc ilgiem darba gadiem Rātminderu bija atstūmusi, pašreiz nav noskaidrojams."Apīnis, Aleksejs. Rīgas Jāņa skola un latviešu literārā dzīve 19. gadsimta 30.–50. gados. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa, Nr. 1–2, 01.01.1998.
PAR J. RĀTMINDERA ATSVEŠINĀŠANOS NO LATVIEŠU TAUTAS"Nākdams no laukiem, J. Rātminders uzreiz iekļuva vāciskā vidē, kurā viņam bija jāiekļaujas pilnīgi, ja gribēja maizi ēst un savā vietā pastāvēt. Tāds atkarības stāvoklis bija tobrīd visiem Rīgā ienācējiem un vietā ietikušiem latviešiem. Tas bija tiešais ceļš uz pārvācošanos. J. Rātminders nepārvācojās, ar sirdi viņš vienmēr bija pie latviešiem un tautas dzīves, ko ir apliecinājis savā teicienā: "Cik priecīgs es esmu, ja satieku kādu latvieti, lai viņš būtu diezin cik noplīsis, diezin cik nabags, – kaut jele mūs, latviešus, varētu dabūt zem vienas cepures." Tomēr visus 43 gadus, kamēr viņš bija skolotājs Rīgā, J. Rātminders bija šķirts no savas tautas dzīves, kas viņam kā rakstniekam dotu lielāku ierosmi un spēcīgākus impulsus. Šo garīgo atvēsināšanos no tautas pastiprināja vēl apstāklis, ka viņš bija precējis vācu sievu, un viņa dēls un trīs meitas izauga par vāciešiem, neapguvuši latviešu valodu. Pavisam citādi būtu bijis, ja J. Rātminders būtu atradis iespēju darboties tautas vidū, kur droši vien tad viņš kļūtu tik pat ievērojams un laukos tālu pazīstams 19. gadsimta apgaismotājs kā viņa brālis Andžs Vecpiebalgā. Arī literārais pūrs būtu daudz, daudz bagātāks.. Šīs piespiestās atsvešināšanās dēļ J. Rātminders kā rakstnieks laikam arī ticis nepelnīti aizmirsts."Bērziņš, Arturs. Piebalgas vecāko dziesminieku Jāni Rātminderu pieminot. Londonas Avīze, Nr. 650, 21.11.1958.
PAR J. RĀTMINDERA LITERĀRO DARBĪBU"Vispirms Rātminders iesūtīja avīzei kaut kur lasītu reliģiski moralizējošu nostāstu pārfrāzējumus. Trafareta dievbijīga satura vārsmas avīzēs un ap veikumu lapiņās acīmredzot piederēja pie skolotāja amata pienākumiem. Tad negaidīts pagrieziens: dzejojumi ar ļoti īstenas ikdienas ļoti īstenām ainām – no tirgus notikumiem Ērgļos, ko autors pats varēja būt vērojis, no bērnu pasaules, kurā viņš kā skolotājs bija iejuties... Ieskats realitātē no tieša tuvuma, tieksme mākslinieciski tvert to dzīves pusi, ko latviešu rakstītāju vairākums tradicionāli neskāra, bet kas ir ne mazāk svarīga cilvēka eksistencē, – tas jau bija Rātmindera novatorisms. 
Šā tipa dzeju Rātminders sakopoja krājumā "Stāstu dziesmas" (Rīga, 1850). Pēc Neredzīgā Indriķa (1806) un lībiešu tēva un dēla Prinču (1845) grāmatām šis bija latviešu grāmatniecībā trešais dzejas krājums, ko sacerējis pamattautību dzejnieks, taču pirmais, ko autors sarūpējis bez vācu mācītāja aizgādības. Pēc Kaudzītes Matīsa liecības, "Stāstu dziesmas" tikušas visai pazīstamas tautā, jo rakstītas "īsti jaukā ļaužu garā". Latvieši esot iemīļojuši arī Rātmindera latviskotās sadzīves dziesmas (no vācu repertuāra), tās tagad atrodamas senos meldiju krājumos, piemēram, J. Kaktiņa un J. Caunīša "100 dziesmās un ziņģēs" (Rīga, 1859, 1876). Vērtīgs vēlāks Rātmindera veikums – viņa tulkotais J. H. Kampes "Stāsts, kā Kolumbus to lielu pa saules daļu Ameriku uzgāja" (Rīga, 1862)."Apīnis, Aleksejs. Rīgas Jāņa skola un latviešu literārā dzīve 19. gadsimta 30.–50. gados. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa, Nr. 1–2, 01.01.1998.

J.R.

Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem
Rīga
Biedrs.

Rīgas Latviešu biedrība
Merķeļa iela 13, Rīga
Biedrs.

1855–1861
Tīlo fabrikas latviešu pulciņš
Daugavgrīvas iela, Rīga
Pulciņa dalībnieks.

Vecpiebalgas draudzes skola
Vecpiebalga

–1937
Zasumuiža
Skolotājs.

1838–1880
Jāņa baznīcas skola
Zasulauks
Skolotājs draudzes baznīcas skolā.

22.10.1880
Mārtiņa kapi