"Daiļrades sākumā mācījies no Edvarta Virzas, Viktora Eglīša dzejas, no Fransuā Vijona franču balādēm, kuras balstītas uz panta muzikalitātes un dinamiskas ritmikas atkārtojumiem. Cienot senās klasiskās dzejas tradīcijas (iemācās latīņu valodu, lai lasītu Horāciju), Medenis iet arī jaunu formu meklējumu ceļu, 30. gadu vidū izveidojot t.s. Medeņa strofas, kuru uzbūves pamatelementi ir latviešu tautasdziesmu trohaja dipodija un daktila pēda. Rindu dažāda garuma un variēta savienojuma ceļā radušies daudzveidīgi muzikālu strofu (metru) varianti. Latvju dainas Medenis dēvējis par savu dzīvību. Formas ziņā Medeņa strofas bagātinājušas latviešu liroepiku. Viņa dzejas izteiksme svaiga un bagāta (epiteti, gleznas, salīdzinājumi, atskaņu izkārtojumi utt.), stils pacilājošs, patētisks. Tematika daudzveidīga: latviešu likteņgaitas kritiskos vēstures posmos, kad vēstures notikumi pacelti līdz simboliski balādiskam augstumam, strēlnieku cīņas, varonība un traģika, kad cīnītāju glorificēšana gūst mūsu dzejā reti skandētu varenību, lauku cilvēka vitalitātes un darba rosmes cildinājums, dabas skaistuma un mīlestības jūtu krāšņums, bet visam pāri – dzimtenes, tautas un brīvās Latvijas valsts jūsmīgs apdziedājums. Medenis viens no izcilākajiem latviešu liroepiķiem."
Biruta Gudriķe
"Tieša sakara dzejniekam Jānim Medenim ar 30. gados latviešu literatūrā dominējošo pozitīvisma virzienu nav, tomēr, neraugoties uz to, viņa šī posma daiļrade lielā mērā iekļaujas pozitīvisma kontekstā. Īpaši dzejoļu krājums "Varenība" (1936), kas jau tajā pašā gadā tika prēmēts ar Kultūras fonda godalgu un Annas Brigaderes prēmiju. Jāni Medeni ar pozitīvismu saista Latvijas neatkarības cīņu, strēlnieku varonības attēlojums, teiksmas, kuru temati pasmelti Senlatvijas mītizētajā pagātnē. Plašāk šo kopību starp Jāni Medeni un pozitīvistiem var nodēvēt par varoņu, varonības meklējumiem, dzejniekam izjūtot, ka grūst ne tikai Latvijas neatkarības ieliktie pamati, bet izjūk stabilas vērtības Eiropā."
Janīna Kursīte. Jānis Medenis. Latviešu rakstnieku portreti. Pozitīvisti. Rīga: Zinātne, 2002, 116. lpp.
"Medeņa spēcīgajā, gaŗajā augumā iemita lēna smaga pievilcība, bet viņa raksturs bija bajārisks, ar plašu vērienu, dzīvības mīlestību. Runājot par dzeju, viņš teica, ka tā pamatos vienmēr skumja, bet ar cildenu skaņu. Savus pantus viņš kala it kā lauku akmenī, bet ar zeltkaļa rūpību, smalku apdari. Vārdu bangas viņš savaldīja gan sonetos, gan savos klasiskajos "metros", kam rakstu, ritumu devušas dainas, bet kas izveidoti pilnīgi patstāvīgi, īpatnēji."
Jānis Veselis. Jāņa Medeņa piemiņai. Labietis, Nr. 22, 1961.01.07.
"Medenis, skandēdams savas vārsmas, grandīdams varenos metrus, parasti pievēra acis kā viņa vārda brālis putns. Viņa drusku piesmakušā balss kļuva gan maigi liriska, dziedoša, gan episki, mierīgi vēstoša, gan pērkonīgi drāmatiska, drebinādama sirdis, prātus. Neviens īsti pareizi nemācēja viņa metrus noskandēt, tikai viņš pats, tad tie ieguva visu savu dzejisko izteiksmes spēku. Viņš sacīja, ka gandrīz katram savam dzejolim izdomājot meldiju, tikai tad esot pārliecināts par tā labumu."
Jānis Veselis. Jānis Medenis. Laika Mēnešraksts, Nr. 7, 1955.01.07.