Jānis Liepiņš

Dzimis Rīgas dzelzceļa ierēdņa ģimenē.

1918: atgriezās Latvijā.

Kopā ar gleznotāju Albertu Filku (1891–1938) uzbūvēja nelielu burulaivu un apceļoja jūrmalciemus, gleznoja jūru, zvejniekus, to ikdienu.

20. gadsimta 30. gados kopā ar kolēģiem Niklāvu Strunki (1894–1966) un Eduardu Kalniņu (1904–1988) lielāko daļu vasaru pavada Kaugurciemā, skicējot un gleznojot. Tādēļ arī viena no izstādes tēmām ir jūra. No tās izaugušas citas – kartupeļu lasīšana un krogus ainas.

1913: atklātībā parādījās pirmie darbi, kad žurnāls "Spogulis" savās slejās ievietoja jaunā Kazaņas mākslas skolas audzēkņa zīmētas vinjetes, kas bija parakstītas ar iniciāļiem J. S.

Darinājis ar politiskus aģitācijas plakātus, nedaudz darbojies arī grāmatu grafikā.

20. gs. 20. gados gleznoja vienkāršotā un ekspresīva garā. Paralēli šiem ekspresīvajiem meklējumiem drīz vien sāka eksperimentēt ar plaknes kompozīcijām — galvenokārt klusās dabas žanrā. Mākslinieks nebaidās no spilgtiem krāsu un gaismas akcentiem un kontrastiem. Darbos uzsvērta lietišķība un skaidrība, kur jūsmai nav vietas. Divdesmito gadu otrajā pusē sākās kubisma atplūdi, jo ekstrēmie virzieni sabiedrībā nekļuva populāri Norisa pāreja uz racionālu, telpisku, apjomīgu un vielisku glezniecību.

Aleksandrs Čaks poēmu "Spēlē, spēlmani" veltījis gleznotājam Jānim Liepiņam, kura draugi vidū bijuši arī citi dzejnieki Linards Laicens, Jānis Sudrabkalns, Jānis Plaudis un mākslinieki Aleksandrs Junkers, Niklāvs Strunke.

PAR JĀŅA LIEPIŅA GLEZNIECĪBU

"Jānis Liepiņš pirmais mūsu gleznotājs, kas rāda jūras darbdienu, jo viņa gleznās jūra tiešām bango, zvejnieku figūras kustas un strādā. Kā dzīvē, tā arī savos darbos Liepiņš ir atklāts un bieži pat skarbs. Viņa jūras skati un tāpat zvejnieku dzīves tēlojumi ir dažreiz ļoti skaudri, un tajos vispirms jāiedzīvojas, lai tie sāktu patikt, bet arī pati jūra ir bieži ļoti skarba un zvejnieku darbā ir maz maiguma. Ar vērsmainu spēku, drošos krāsu triepienos, mākslinieks rada savus zvejnieku dzīves gleznieciskos stāstījumus. Tajos neredzam nogurušus stāvus, bet darba varoņus, kas mīl jūru un nešķiras no tās pat tad, kad tā tiem sagādā zaudējumus un rada traģēdijas. Pilsētas zaļumniekiem šie varoņi dažreiz rādās robusti vārdos un darbos, bet tas liekas tikai tāpēc, ka viņi ir patiesi un dzīvē neprot lietot maskas. Liepiņa impulsīvai dabai tuvāka ir nemierīgās, sabangotās jūras krāsainība, kas mainās ik brīdi."

Dombrovskis, Jānis. Bangojošās jūras epiķis gleznotājs Jānis Liepiņš. Atpūta, Nr.766 (07.07.1939)

"Jāņa Liepiņa mākslā divdesmito gadu otrajā pusē noris tālāks veidošanās process. Stilistiski viņa gleznas kļūst nosvērtākas un patstāvīgākas. Nebūdams mierā ar eksperimentiem plaknes glezniecībā un neatzīdams arī savu kolēģu pūles šai virzienā, Jānis Liepiņš sāk gleznot reālistiskāk. [..] Šī laika Jāņa Liepiņa gleznās skan protests, dramatisms un satraukums. Viņš nav dzīves idiliskā skaistuma apjūsmotājs, nav labklājības un apmierinātības gleznotājs. Viņa gleznotās ainas un cilvēki ir dzīves pretrunu pilni. [..] Ļoti plaši divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu sākumā tika izplatīti J. Liepiņa zīmētie plakāti un aģitācijas kartītes. [..] Visās vietējās un latviešu mākslas izstādēs ārzemēs — Helsinkos. Kopenhāgenā, Varšavā, Prāgā, Londonā, Parīzē, Maskavā un citur — Liepiņa darbi guva izcilu ievērību, un daži tika iegādāti muzejiem (Varšavā, Malmē, Kauņā, Londonā — Britu muzejam). Trīsdesmito gadu sākumā Jāņa Liepiņa glezniecības tematika ievērojami paplašinās. Kopā ar gleznotāju Filku viņi pašu būvētajā jahtā apbraukā Vidzemes un Kurzemes zvejnieku ciemus. Zvejnieku dzīves un darba tēma kļūst par viņa mākslas vadmotīvu, tāpat arī lauku darbu attēlojums. Vēl viņš glezno priekšpilsētas ainas, bet sirds pieder zvejniekiem. Pats viņš ik vasaras ilgiem lāgiem dzīvo pie zvejniekiem — visbiežāk Kaugurciemā, Buļļu ciemā, Lapmežciemā, kur ari gūtas ierosmes izcilākajām gleznām. Viņš ir produktīvs mākslinieks, kas strādā impulsīvi un aizrautīgi. Studijas viņš labprāt glezno tieši no laivas. Studijas nekad nepalielina: kompozīcija rodas kā pārdzīvotā iespaida rezultāts, kas papildināts ar studiju materiāliem. Mākslinieks glezno darba cilvēku dzīves sūrumu. Figūru vienkāršotos veidojumos un gleznu metveidīgā apdares manierē Liepiņš panāk kāpinātu izteiksmi, monumentalitāti, reizēm simbolisku tēmas skanējumu. Tā ir iespaidīga un emocionāla glezniecība, kuras autorā jūtam vienreizēju māksliniecisku personību. Gleznas formālajā risinājumā mākslinieks, būdams izcils kolorists, priekšroku dod krāsai, nevis zīmējumam. Tāpēc daļa viņa darbu liekas metveidīgi un it kā nepabeigti. Bet pati tēmas izvēle, mākslinieka temperaments virza viņu uz plašo un aso gleznojumu."

Ivanovs, Miķelis. Dzīves skarbuma gleznotājs. Māksla, Nr.4 (01.10.1959)

Rīga
Rīgas mākslinieku grupas biedrs.

1903–1910
Rīgas pilsētas elementārskola
Krišjāņa Barona iela 71, Rīga

1910–1911
Jūlija Madernieka mākslas studija
Rīga

1911–1913
Kazaņas mākslas skola
Kazaņa
Mācījās kopā ar Albertu Filku, Kārli Zāli, Ludolfu Libertu, Martu Liepiņu-Skulmi.

1913–1917
Sanktpēterburga
Mācījās Bernšteina mākslas studijā.

1911–1917
Krievija

1927
Eiropa
Apceļoja Franciju un Vāciju, gūstot mākslas iespaidus.

1940–1941
The Art Academy of Latvia
Gogoļa iela 3, Rīga
Sāka strādāt par pedagogu.

1945–1964
Teodora Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmija
Kalpaka bulvāris 13, Rīga
Atkārtoti sāka strādāt par pedagogu.

Rīgas Pirmie Meža kapi

LPSR Tautas mākslinieks
1964