"Ir tādi cilvēki, kas no pirmā acu uzmetiena rada pret sevi cieņu. Slaids augums, simpātiska sejas izteiksme – kustības noteiktas, taču ne gausas. Balss viņam maiga, acu skatiens vērīgs, runas veids nosvērts un nesteidzīgs. Nekad viņš runājot nepaceļ balsi, neplātās rokām, nelieto nepiedienīgus izteicienus, mierīgi noklausās otru runātāju – lai arī kas viņš būtu. Savus darbiniekus viņš uzskatīja par kopējā darba veicējiem, uzrunāja tos uz "jūs". [..] Zobošanos, citu aprunāšanu un tenkošanu viņš necieta. Uzņēmuma lietas kārtoja pats un padomu nevienam neprasīja. Viņš bija cilvēks ar ļoti asu un atjautīgu prātu. Aizņemts viņš bija kā savā uzņēmumā, tā arī sabiedriskajā dzīvē kā pilsētas domnieks un Valmieras latviešu biedrības valdes loceklis.
Viņš bija dzimis grāmatnieks, līdz vēlai nakts stundai lasīja, ziemā pēc veikala slēgšanas viņš vienmēr devās pastaigā, vasaras vakaros atpūtās savā vasarnīcā, kopā ar dzīvesbiedri apkopjot un izdaiļojot dārzu. Citreiz izbrauca ar savu auto "Reno". Uz jautājumu, kādēļ viņš tik daudz lasa, viņš atbildēja: "Augstās skolās es neesmu gājis, un skolas ir tikai zināšanu pamats. Ja gribi kļūt gudrs un saprātīgs, tad daudz jālasa grāmatu, un tās ir visas dzīves gudrība.""
Viktors Eizentāls par Jāni Dūni. Skat. Romāns Dūnis. Grāmatām veltītais mūžs. Liesma (Valmiera), 1. turpinājums Nr. 37 (2. lpp.), nobeigums Nr. 39 (3. lpp.)