Jānis Dreslers

Dzimis Vecmīlgrāvī ostas strādnieka ģimenē (vecāki – Juris un Jūla Dresleri).
Sieva Anna, dēls Dzintars.

Pirmā publikācija - karikatūra satīriskajā žurnālā "Gailis" 1912 (14. nr.).
Asprātīgas karikatūras ar četrrindēm publicēja izdevumos "Atpūta", "Jaunākās Ziņas", "Mūsu Mājas Viesis" u.c. Populāri kļūst Burbuļtēvs un Burbuļmāte, Jefiņš, Slīmests, Sprukstiņš, u.c., pantiņi folklorizējas.

"Saka, latvietiem nav laba humora. Kas saka? Paši saka. Paši latvieši. Un grasās ņemt nu Šveiku par savu varoni. Meklē ārzemju komiksus. Stāstā anekdotes par čukčiem, par armēņu radio ... Mūsu kultūrā latviešu anekdotes tiešām nav tās stiprākās. Toties tautasdziesmu humors! Sevišķi apdziedāšanās dziesmās. Un te viens vīrs pa visam aizmirsts Jānis Dreslers. Savā laikā, vēl jaunais autors būdams, uz dzejas konsultantes Mirdzas Ķempes pārmetumu, ka mēs, jaunie, tik neizglītoti, ne valodas zinām, ne Raini, atcirtu, ka tas nu tā, ka Dreslers nemaz nav sliktāks dzejnieks par Raini. Par to viņa tikpat pusnopietni, puspajokam iezvēla man ar cieti kaltētas desas luņķi. Tas notika veikalā, kur es tobrīd, tāpat kā citbrīd citi pāži jaunie autori, viņu pavadīju un nesu iepirkumu somu. (Toreiz vēl tādas desas bi|a veikalā brīvā pārdošanā.) Tas mani tikai pamudināja par Dresleru interesēties vēl pama tīgāk. 60. gadu beigās, iecerējis sastādīt Jāņa Dreslera izlasi, apmeklēju mākslinieku mājās, lai dabūtu varbūt jaunus dzejoļus, bet bija jau par vēlu, mākslinieks bija jau izsūtījuma un slimības samocīts, un nekāda sakarīga saruna mums neiznāca. Dabūju tikai vienu mazu lapiņu ar viņa pašportretu raksturīgi sarežģītajā stilā plikpauris ar mirdzošu pumpu pakausī zem tikpat mirdzošas elektriskās lampiņas pie vienkārša galda raksta, zīmē. Dreslers tiešām ir varens savā naivajā trāpīgumā (kā tūbiņa), savā sižeta lakonismā (kā komikss) un bez pārspīlējuma var teikt savā šekspīriskajā klišejprasmē, prasmē veidot traģikomiskus cilvēcisko attiecību modeļus. Tepat blakus stāv arī tautasdziesma: smalki novērot, gudri sevī pārlikt un precīzi savākties mazā četrrindē. (..) Ne vienmēr pratis pretrunīgajos politiskajos apstākļos noturēties un neiztapt propagandistiskai konjunktūrai, bet arī tā caur bekona, "Zilā lakatiņa" un kukurūzas laikiem iznesis savu nepakļāvīgi zobgalīgo stilu gandrīz kā nerrs, gandrīz kā klauns, gandrīz kā ielu dziedātājs bez leijerkastes vai sabiedriski ass kuplejists. Jānis Dreslers un Reinis Birzgalis (ar tautasdziesmu šaržētajām ainiņām) ir mūsu komiksa pamatlicēji. Dreslera tradīcijas āķīgs sekotājs nav neviens cits kā Valdis Artavs.

Imants Ziedonis. Ainiņas iz tautas. Literatūra un Māksla, Nr.26 (24.06.1988)
"Es nezinu, kuru no mūsdienu dzejniekiem mūsu lieliskā jaunatne varētu nosaukt uzreiz, bez domāšanas, - visticamām Ziedoni, bet mana īsbikšainās jaunības laika populārākais dzejnieks neapšaubāmi bija Jānis Dreslers. Viņa pantiņus bija lasījis katrs, un ne vie lasījis, dažus zināja arī no galvas. Citādi nevarēja būt. Dreslera pantiņi paši līda galvā, un dažreiz salīda tik daudz, ka paurī vairs nebija vietas citiem, tā sauktajiem klasiskajiem dzejoļiem, ko skolotāji uzdeva iemācīties. Jaunatne nebija vainīga – astoņus Dreslera pantiņus ar asprātīgām bildītēm ilustrētus, katru nedēļu varēja lasīt tā laika populārākajā žurnālā Atpūta. Parasti tie bija dzejojumu cikli, viens par Jefiņu, otrs par Slīmestu un trešais par Sprukstiņu. Dreslera dzejas tēlu popularitāti varēja apbrīnot, un galu galā visi trīs minētie varoņi taitā kļuva par sugas vārdiem un cilvēku tipa apzīmējumiem.
Taču uzskatīt Dresleru par dzejnieku vien būtu kļūda, viņš rakstīja arī prozu un radīja stāstiņu sēriju par resno Burbuļmāti, viņas veco jūrnieku Jorģi un runci Brisku, viņi visi reklamēja mazgājamo pulveri Borsil. Un notika brīnums - viņas reklamētais Borsils aizslīdēja dibenplānā, lasītājus interesēja tikai Burbuļmātes piedzīvojumi, viņas vienkāršā dzīvīte, prieki un bēdas, lai gan bēdu patiesībā nemaz nebija. O, Burbuļmātes slava uzlidoja debesīs gan tiešā, gan pārnestā nozīmē-aviācijas svētkos viņa lēca ar izpletni. Kas tās bija par gavilēm! Diemžēl tie, kam vajadzēja parūpēties, lai Burbuļmāte būtu pietiekami resna, savus pienākumus veica pavirši un, tuvojoties zemei, no Burbuļmātes sāka krist ārā polsterējumi. Nu skatītāju gaviles pārvērtās smieklu pērkonā un ovācijās. Lai nu kā, bet pirms kara Dreslera liktenis bija apskaužami laimīgs. Tad sākās karš, un viss mainījās. Nelaimīgi sagadījās, ka vācu okupācijas laikā Dreslers strādāja par lietvedi policijas ie cirknī, jo tur pārtikas deva bija drusku lielāka nekā pārējiem bauriem. Lietveža darbs viņu netraucēja rakstīt asprātīgus pantiņus un zīmēt bildītes, ko publicēja tālaika prese. No bildītēm es vēl šodien atceros divas. Pirmā - Čērčils un Rūzvelts laiviņā airē uz Maskavas konferenci. Otra - Sarkanarmijas uzbrukuma laikā Ukrainai Visu Tautu Tētiņš Josifs mēģina ar plecu izgāzt klēts durvis.
Dusmas vārās Tētiņā: - Man ir jātiek klētiņā, Citādi, ja trūks ko kost, Kritīšu no troņa nost.
Nezinu kāpēc, bet Dreslers pēc krievu ienākšanas aizķērās Latvijā, un notika tas, kam bija jānotiek. Par pretpadomju izlēcieniem un kalpošanu policijā viņu aizsūtīja ilgus ga dus skatīties baltos lācīšus. No turienes viņš atgriezās vecs, ar trīcošu galvu un drebošām rokām. Sešdesmito gadu vidū Dreslers sāka nest savus pantiņus un bildītes uz DADŽA redakciju. Gods kam gods, galvenais redaktors Palkovs, kas parasti bija priekšniecībai visai klausīgs, šoreiz nenobijās un, atļauju neprasījis, spēra riskantu soli - sāka publicēt gan Dreslera bildes, gan pantiņus. Un priekšniecība klusēdama to akceptēja.' Reizēm savās atnestajās bildītēs viņš šo to pielaboja. Tolaik redakcija atradās Vaļņu ielas šaurajās telpās un brīvu vietiņu, kur piemesties, bija maz. Es viņu aicināju sēsties pie mana galda, un tā mēs iepazināmies. Uzlicis kreiso roku uz labās, lai tā tik ļoti netrīcētu, Dreslers zīmēja un stāstīja par Benjamiņu izdevumos nostrādātajiem gadiem. Viegli viņam nebija gājis - nedēļā nācies sacerēt astoņus asprātīgus pantiņus un stāstiņu par Burbuļmāti, kā arī uzzīmēt deviņas bildītes, astoņas pantiņiem un vienu stāstiņam. Vai mūsdienu dzejnieki un karikatūristi to spētu? Šaubos. Bet Dreslers, redzat, spēja, turklāt nezaudējot augsto kvalitāti! Kad meistars nomira, es uzrakstīju nekrologu, bet cenzori uzlika ķepu - autoram ar tādu politisku pagātni nekrologus nedrīkst publicēt."

Andrejs Skailis. Diženais satīras meistars. Dadzis, Nr.14 (15.07.2006)

author
caricaturist
writer

J. Dzelme, Jan-Janis, Alvejs, Dr. Balzams

mācījiesmācījies draudzes skolā

1921–1927
The Art Academy of Latvia
Gogoļa iela 3, Rīga
Ar pārtraukumiem kā brīvklausītājs

1915–1917
Latvian Army
strēlnieks 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā

1919–1927
Latvian Army
rakstvedis

1945–1955
Perma

1957–1971
LPSR Mākslinieku savienība
Rīga

Rīgas Pirmie Meža kapi