Par literatūrkritiķi Jāni Čākuru"[..]
vīrs ar plašu interešu lauku, nopietni vērtējamu erudīciju kā mūsu pašu pagātnes
un tagadnes kultūrā un literatūrā, tā arī literatūrā vispār, jo sevišķi PSRS
nekrievu tautu rakstniecības sasniegumos. [..] Šī erudīcija Jāņa Čākura rakstos
nekur nekļūst uzbāzīga. Viņš ir gudrs autors, bet sargās kļūt pārgudrs. [..]
labprāt paironizē, balansēdams gandrīz vai kā uz naža asmens. Un nobalansē.
Saglabā savu ironisko pasmīnu, nepārkāpdams takta robežas. [..] literāts,
ierindas autors, kas paveicis, bieži vien gandrīz vai nemanāmi, milzumu “melnā”
darba."
Ancītis,
Valdemārs. Kritiķis un viņa pirmā grāmata. Karogs,
1976, Nr. 9.
"J. Čākurs savas kritiskās atziņas izsaka noteikti un argumentēti, taču nav paģērošs polemizētājs. Rakstnieka devumu viņš allaž tiecas skatīt visas daiļrades kontekstā, nereti ieskicējot arī latviešu literatūras un plašākas kultūrainavas kopīgo fonu. Iemīļots paņēmiens ir iesākt ar kādu šķietami attālu novērojumu, vispārinājumu, teorētisku atziņu vai definīciju, situācijas izklāstu, dabas ainavu – ļoti daudz ko, katrreiz kaut ko citu, tad pievērsties rakstnieka liktenim, konkrētajam darbam vai viņa devuma strukturējumam latviešu literatūras vēsturē un tad vērtēt konkrēto darbu vai literāro parādību. Rezultātā Jāņa Čākura rakstos atklājas ne tikai viņa analizēto darbu un aplūkoto rakstnieku īpatnība un mākslinieciskā varēšana, bet arī autoram raksturīgais estētisko jautājumu filozofisks skatījums, kas rosina līdzdomāt par literatūras plašākajām kopsakarībām, par lielo dimensiju un mazo detaļu saistību."
Rožkalne, Anita. Par trešo grāmatu un tās autoru. Čākurs, Jānis. Trešā grāmata. Rīga: Mansards, 2016, 11. lpp.