Par krājumu "Melnbaltās dominantes" (1980)"Grāmata nokrustīta panaivi, bet pretenciozi, katrā ziņā ar mēģinājumu vienā rāvienā izskaidrot pašas grāmatas un sava poētskā cela būtību. Liels vilcienos varbūt šī grāmata patiešām ir centrēta uz melnbalatajām polaritātēm, uz sakāpinātu atklāsmi, uz atklātu sludinājumu: "Mīlējiet, mīlējiet savus / negudros / Patiesībā svētītos, / Ja to nebūtu, kur jūs / salīzdinātos, / Kur vētītos?"
Taču pārliecinošāki piesitieni atrodas kaut kur vidū starp šīm dominantēm: silts veltījums mātei, kāda liriska pašapcere. Citiem vārdiem sakot, ne gluži pēc autora programmas. Tiesātāja, atziņas sludinātāja lomai, augstai, piepildītai patētikai Butuzova liriskā dzirksts nav sevišķi piemērota.
Vislielākās grūtības Jānism Butūzovam sagādā stils. Lielais vairums dzejoļu ir izteikti eklektiski, nesavienojas kopīgā lējumā, viendabīgā pārliecinošā poētiskā sistēmā."
Skujenieks, Knuts. Pēc tautās iziešanas. Literatūra un Māksla, 1981, 27. martā.
Par krājumu "Gaismas balāde" (1984)"Vērtējot J. Butūzova pirmo dzejoļu krājumu, recenzents K. Skujenieks rakstīja: "Vislielākās grūtības Jānim Butūzovam sagādā stils. Lielais vairums dzejoļu ir izteikti eklektiski, nesavienojas kopīgā lējumā, viendabīgā un pārliecinošā poētiskā sistēmā" (LM, 1981, 13. num.). Otrā krājuma iznākšana apstiprina, ka šis spriedums joprojām ir aktuāls. "Gaismas balādē" salīdzinājumā ar pirmo grāmatu daudzkārt pieaugusi intonāciju un tēlu ekspresija, bet diemžēl vairojusies arī eksaltācija, emocionāla neprecizitāte un haotiskums. Mēģinot aptvert dzejoļu krājumā tēloto pasaules ainu, rodas iespaids, ka tajā valda biedējošs haoss, tur blīvējas, šļāc, verd, paceļas un grūst bezveidīgi un draudoši tēli, reizēm veidojas pat gluži apokaliptiskas vīzijas, piemēram, ciklā "Gaismas balāde", kurš devis nosaukumu visam krājumam [..]. Izņēmums ir nedaudzi noskaidrotāki, mierīgāki dzejoļi, kas veltīti mātei, tēvam, dzimtajai pusei, dabai. Savukārt kā izeja un glābiņš no šīs plosošo izjūtu ellītes iezīmējas divi spēki: mīlestība un gaisma; abi tie saplūst kopā apziņā vai cerībā —, ka izglābti no šīs grūstošās pasaules tiks tie, kas mīl[..].
Tieksme gandrīz ikvienam konfliktam piešķirt grandiozus pasaules katastrofas mērogus nesabalansējas ar pārliecinošu šo konfliktu būtības, psiholoģiskā satura atklāsmi un tādējādi veidojas paradokss, ka dzejoļos ir it kā daudz spēcīgu jūtu, bet... nav tās vietas, kur šīs jūtas krustojas, satek kopā, veido vienotu garīgu satvaru, ar kuru iespējams kontakts un dialogs. Varbūt par stipru teikts, ka nav, tomēr tā ir visai aptuvena un neskaidra.
Ir virkne darbu, kuros dzīves prieks un dzīves traģika izteikti samērā kompakti, svaigi, noskaņā pārliecinoši: "Labrīt", "Dziesmiņa", "Tās tumšās un vijīgās naktis...", "pūt vējiņi neaijā mani...", "Raiņa motīvs: trimda", "Es negribu neko, kas bijis..." u. c. Raksturīgi, ka tie ir apjomā nelieli darbi un ka vairākiem no tiem ir spēcīga skaniskā organizācija, kas daļēji kompensē ciešāku saišu trūkumu starp tēliem."
Čaklā, Inta.Otrā grāmata. Literatūra un Māksla, 1984, 23. novembrī.