PAR JANĪNAS BABRES DAIĻRADI
"Janīnas Babres dzejoļi ir neparasta parādība mūsu laikā, jo tie izsaka reliģisku pārdzīvojumu. Pie tam šī reliģiskā tematika nav tikai ornaments, nav tikai aiz paraduma teikti vārdi vai emocionāls pastiprinājums kaut kam citam, bet reliģiskā pasaule ir īstenā dzejnieces dzīves vide un avots, no kura raisās viņas dzeja."
Andrups, Jānis. Jaunas grāmatas.
Londonas Avīze, 1972, 22. dec.
"Janīnas Babres izcilākais devums latviešu literatūras laukā neapšaubāmi ir viņas katoliski ievirzītā reliģiskā dzeja, šeit viņai īstu sāncenšu nebija. [..] Viņas dzejas formālā puse ir vienkārša, un tieši ar to viņas dzeja ir tīkama. Nav tur pārspīlētas gleznainības vai sablīvētu epitetu. Viņai ir tieksme katrā dzejolī veidot vienu lielu gleznu, un tieši šai virzienā gribētos novēlēt viņas dzejas attīstībai sekmes."
Silkalna, Selga. Ardievas aizsaules dzejniecei.
Austrālijas Latvietis, 1983, 9. sept.
PAR DZEJAS RĀJUMU "MEDITĀCIJAS NAKTĪ" (1978)
"Janīnas Babres gara pasaule nebarojas no kaislību vai sociālo konfliktu cīņas Viņa ir atradusi savas literārās izteiksmes ceļa zīmes mūžīgās patiesības ilgu gaisotne. Viņas gara pasaule mēs neatrodam hēdenisko elku kulta pielūgšanai, kas zīmīgs mūsdienu literatūrai, nedz arī "aristokrātisko" vienkāršā cilvēka nicināšanu. Jo viņa ir dziļi ticīga sirdī. [..]Babres meditācijas neslimo ar pesimisma vai rezignācijas kaiti. Viņa nav dzīves noliedzēja, kas ieslēgusies "ziloņkaula torni" un skatās uz šo "bēdu un asaru ieleju" egoistiska pārākuma acīm. [..] Janīna Babre izvēlējusies nesaistītas dzejas formu un šķiet, ka tā ir visnotaļ piemērota viņas stāstījuma plūsmei un izteiksmes vienkāršībai."
Melliņš, Arvīds. Janīna Babre Meditācijas naktī.
Universitas, Nr. 44, 1979.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "CEĻĀ UZ LORETO" (1972)
"Kopš neminamiem laikiem, kad cilvēks sācis meklēt savas īstenās garīgās mājas, viņš bijis stiprs tad, ja spējis tās atrast trejādā iesaistījumā — savā ģimenē, savā tautā un Dieva valstībā. Janīnas Babres grāmatās izjūtam drošu skaņošanos visos trijos lokos, un tas ir ceļš uz šā laikmeta nelaimju pārvarēšanu. Kaut ko pārmainot šai trīspakāpenībā, sabrūk cilvēka dzīves pamati. Tie, kas saka, ka nav vajadzīga tēvzemes mīlestība, bet pietiek ar Dieva mīlestību, ar to parasti maskē citu tautu apspiešanu un imperiālismu. Marksisti tautas vietā liek šķiru, pakļauj ģimeni politiskiem nolūkiem un nikni cīnās pret reliģiju, kas ne kam citam nav pakļaujama, ja negrib to izkropļot. Jaunās grāmatas tematika ir vēl viengabalaināka; vietām gan vairāk sajūtama pārslīdēšana valodas loģiskajā joslā, un līdz ar to pieaug didaktika, no kuras jāvairās visiem spēkiem, jo dzejnieka uzdevums ir runāt ar dzejas simboliku, ne ar pamācībām."
Andrups, Jānis. Jaunas grāmatas.
Londonas Avīze, 1972, 22. dec.