Par dzejoļu krājumu "Prombūtne" (2007)
"Pirmoreiz lasot likās – liriskā "es" augšup, uz debesīm vērstais skats saistīts ar reliģisku pasaules izjūtu [..]. Tomēr, krājumu pārlasot, redzēju, ka maldos – Dievs grāmatā ir jēdziens kā daudzi, vienīgi rakstīts ar lielo burtu, tam trūkst reliģiskam pasaules redzējumam obligātā psiholoģiskā pildījuma. Toties pats augšup, uz debesīm vērstais skats atbrīvo lirisko "es" no smaguma, bezizejas un nāves jausmām, dara to viegli gaišu. Tas tad arī galvenais krājuma pienesums."
Kubuliņa, Anda. Ar skatu augšup. Kultūras Forums. Nr. 49, 2007.
Par dzejoļu krājumu "pēc tam" (2016)
"Krājuma "pēc tam" vadmotīvs ir laiks – tas ne tikai ir nojaušams grāmatas nosaukumā un pašas autores pirmajos "ceļavārdos" aiz titula: "viss ir pēc tam". Laiks ir dabiska un saprotama kategorija ikvienam dzejniekam, tas var būt cīņas lauks vai arī neizturamas nostalģijas modifikācija, dažreiz iekodēts asprātīgos tēlos un to kombinācijās – kā, piemēram, Jānim Rokpelnim vai Jurim Kronbergam. Ivetai Šimkus laiks ir nemaskēts, ar to ir piesūcināts katrs dzejolis, un par to tiek runāts diezgan brīvi, bez viltības vai konflikta."
Dibovska, Jūlija. Laika virsmā. Kultūrzīmes, Nr. 45, 2016.
Par dzejoļu krājumu "debesu gruntsūdeņi" (2023)
"Debesu gruntsūdeņi ir ar visiem vajadzīgajiem minerāliem. Es mazliet apbrīnoju Ivetas prasmi ar katru nākamo krājumu nokļūt arvien tuvāk tam, par ko jau iepriekš ir zināms, ka rokās tas nedosies. Ceļš, kas ved tikai un vienīgi augšup, ir arī mazliet baiss, un lielā gaisma arī tikai pieņemas spēkā. Doma par to, ka šai gaismai kaut kur varētu būt sākums, šķiet nereāla. Bet sākums ir. Tad nu atliek vien iet, kāpt, mīlēt, un Iveta to dara, ar poētisku meistarību definējot katru jaunnotverto mirkli, kas Ivetas dzejā bieži pārvēršas arī jaunnotvertā domu graudā."
Raups, Edvīns. debesu gruntsūdeņi. ir.lv, 13.09.2023.