Ints Lubējs

Dzimis Slokā ārsta ģimenē.
1950: beidzis Slokas vidusskolu.
1955: beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakutātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.

1957–1964: Latvijas Valsts izdevniecības redaktors un vecākais redaktors
1964–1979: žurnāla "Karogs" atbildīgais sekretārs.
Pirmā literārā
publikācija – stāsts "Jaunais dārzs" žurnālā "Bērnība" 1949. gada 5. nr.
Proza 1959: stāstu krājums "Satikšanās" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: stāstu krājums "Mākoņi virs pilsētas" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1968: garais stāsts "Saltā rasa" (Liesma).
1977: garo stāstu diloģija "Dvīņu
zvaigznājs" (Liesma).
1981: izlase "Attālinādamies un tuvodamies".
1994: miniromānu-veltījumu cikls "Naivās spēles"
("Daktera kungs", "Briesmīgā aka", "Kā es netiku grāmatā") (Karogs).
1999: pamfletromāns "Ēdenes izpostīšana" (žurnālā "Karogs", nr. 9).
2001: periodikā publicēts neizdota romāna "Galva un kalpone" fragments "Dārza balle un Tanheizers" (laikrakstā "Literatūra un Māksla Latvijā", 28. jūnijā).
2001: periodikā publicēti trīs prozas darbi "Nebeidzamā skanēšana", "Svabadības alcēji" un "Pēdējais brauciens" no veltījumu cikla "Naivās spēles" (žurnālā "Karogs", nr. 2).
Darbu tulkojumi citās valodāskrievu valodā
1964: "В одном маленьком городке" (stāstu krājums "Mākoņi virs pilsētas"). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1971: "Студеная роса" (garstāsts "Saltā rasa").Tulkojusi Ludmila Lubēja. Rīga: Liesma.
1981: "Франа и Тон" (garstāsta "Frana un Tons" fragmenti). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Žurnāls "Даугава", nr. 6.
1996: "Господин доктор" (miniromāns "Daktera kungs" no cikla "Naivās spēles"). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Žurnāls "Даугава", nr. 2.
1996: "Зловещий колодец" (miniromāns "Briesmīgā aka" no cikla "Naivās spēles"). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Žurnāls "Даугава", nr. 6.
2002: "Как я не попал в книгу" (miniromāns "Kā es netiku grāmatā" no cikla "Naivās spēles"). Tulkojusi Ludmila Lubēja. Žurnāls "Даугава", nr. 1/2.
Citi darbi1958: pēcvārds Alekša Kivi romāna "Septiņi brāļi" tulkojumam latviešu valodā (Latvijas Valsts izdevniecība).
1962: sakārtojis Jāņa Ezeriņa izlasi "Stāsti un noveles" (Latvijas Valsts izdevniecība).

Par garo stāstu diloģiju "Dvīņu zvaigznājs" (1977):"Inta Lubēja grāmata “Dvīņu zvaigznājs” tapusi savus piecus gadus: I daļa “Apsēstais” datēta ar 1969., II daļa – “Frana un Tons” – ar 1974. gadu. Rodas secinājums: tātad šai grāmatā nekā ar vieglu roku rakstīta nav. Iepazīstoties ar “stāstiem no Antona Krusta dzīves” (autora dots žanra apzīmējums), tas apstiprinās. Detaļas izvēlētas raksturīgas, ainavas vai interjeri, cik tie nepieciešami darbības “skatuves” iedzīvināšanai, plastiski un lasītājam apjaušami. Salīdzinājumi, lai arī īpaši kā tādi nav izcelti, ir tekstā iekausēti, svaigi un raksturīgi, mūsdienīgi. Tāpat Inta Lubēja raksturotāja spējas parādās ar maziem ārējā portreta vilcieniem, bet būtiskās darbības atklāsmes epizodēs redzam uzmanīgo konformistu redaktoru Tētiņu, sekretāri Karu ar viņas valdītājas tieksmēm, lādzīgo dzejnieku Neldi, slimnieku un slimnīcas personāla portretu galeriju. (..)

Manā uztverē “Dvīņu zvaigznājs” ir viens no retajiem pēdējo gadu prozas tīri psiholoģiskas izpētes darbiem. Notikumu 400 lappusēs pamaz, dvēseles stāvokļu, izjūtu, pārdzīvojumu, analīzes un asociāciju – ļoti daudz. Autora prasme arī psiholoģisku stāstu vērš interesantu, un “apsēstajam” Krustam sekojam līdz pēdējai lappusei."

Birze, Miervaldis. Pa grubuļainam tekām ejot. Cīņa, 1978, 9. februāris
Par romānu triloģiju "Naivās spēles" (1994) un Inta Lubēja daiļradi ""Naivās spēles" parādās laikā, kad daudzu valdošo pragmatisko galvu uztverē pati latviešu literātūra tādas naivās spēles vien ir, kad ikdienā skaļi, uzstājīgi un uzbāzīgi sev dzīves telpu (arī mūsu dvēseles telpu) pieprasa kosmopolītiskais kičs un postmodernisma "avangards", kad arī kultūras cilvēki lepojas ar savu nacionālo nihilismu, kad piedāvājumu jūklī liekas pagaisusi "tautas gaume nemaldīgā" (Ā. Elksne). Izrādās, ka mūsu iekšējās barjēras nav tik stipras, lai pasaules vējos pastāvētu ar savu patību, pašcieņu un pašvērtību. Lielajā zonā (t.i., impērijā, kuŗā dzīvojām) plauka zonas netikumi, dzelzs aizkars vairāk vai mazāk sargāja no "pasaules netikumiem". Tagad brīvība iegūta arī šajā ziņā. Un līdzi nāk apjēgsme – brīvībā jābūt vēl stiprākam nekā nebrīvē. Vēl stiprākam pārliecībā par tām vērtībām, kuŗas atzīsti par savām un aizstāvamām. (..) Šo garīgo vērtību apliecinātāju un aizstāvju vidū redzu arī "Naivās spēles".

Nepavisam nebūdamas polemiski ievirzītas, "Naivās spēles" apliecina literātūras reālistiskās tradīcijas dzīvīgumu, spēku un iespējas. Kā zināms, neviena metode pati par sevi nenodrošina māksliniecisku veiksmi, ne arī paglābj no neveiksmes. Arī šoreiz visu izšķiŗ tas, kā autors reālistiski rada vidi, laiku, raksturus, kā autors savas zēnības (un daudzu pieaugušo) naivās spēles emocionāli izdzīvo un atdod lasītājiem, kā pārdzīvojuma īstumu rada no ārējiem un iekšējiem cenzoriem atbrīvojies un vienīgi mākslas uzdevumiem atdevies prozas vārds. Varbūt ka lūzuma laikos tieši tradicionālās vērtības jāizceļ vairāk, jo tās pirmām kārtām uztur spēkā kultūras nepārtrauktību, kuŗu mēs it kā negribētu zaudēt...

Inta Lubēja stāstu diloģija "Dvīņu zvaigznājs" septiņdesmito gadu prozā bija solītis pretim brīvākam personības redzējumam. "Naivo spēļu" smalki stīgotajās Inta Laura izjūtās un cilvēku attiecībās daudz krāsu, skaistu saspēļu un dramatisku pretspēļu. Dziļais cilvēciskuma apakštonis – arī tā ir noturīga mūsu literātūras humānisma tradīcija.

Un vēl – rakstnieka attieksme pret valodu, rūpīgais un smalkjūtīgais darbs ar vārdu. Dažkārt pat rodas bažas, vai šis rūpīgums nepietuvojas tai robežai, aiz kuŗas vārds zaudē spriegumu. Vispārējos valodas kultūras pazemināšanās plūdos, kas skaŗ arī prozu, Inta Lubēja profesionāli godprātīgā attieksme pret vārdu iegūst sevišķu vērtību. Galu galā valoda ir tautas dzīvības ķīla. Un tā nav tikai patētiska frāze."

Kronta, Ildze. Mazliet par "Naivajām spēlēm". Jaunā Gaita, nr. 207, 1996.Par romānu triloģiju "Naivās spēles" (1994)"Parasti attieksme pret bērnības atmiņām ir kā pret "zemāku" žanru (sak,
ko tur daudz no bērna prasīt). Lubēja romānos ir pavisam pretēji. Par
viņa attieksmi pirmām kārtām liecina jau ieceres vērienīgums un romānu
stilistiskā noslīpētība, ko droši var salīdzināt ar divu, manuprāt,
patlaban spožāko stilistu – Dzintara Soduma (starp citu, viņa romānā "Savai valstij audzināts" izmantoti līdzīgi rakstības principi, kaut gan pats romāns ir manāmi
ekstravagantāks) un Valentīna Jākobsona – meistarību. Taču, saprotams,
ne jau autora profesionālisms vien ir "Naivo spēļu" elegances un
pievilcības cēlonis. Svarīgāk ir tas, ka Lubējam nepiestāv neviena no šo "idejisko" monstru – kritiķa, tiesātāja, sludinātāja, pravieša utt. –
maskām. Tā ir tāda īpatnēja divdabība, precīzāk, akcentu pārbīde: no
vienas puses, lasītāja acu priekšā ir mazais puika, kurš aizrautīgi
spēlējas ar viņam atvēlēto laiku, nemaz nenojauzdams, ka patiesībā laiks
spēlējas ar viņu; no otras – nemitīgi klātesošs ir arī šepatnīgais
apcerīgais un atcerīgais autors, kurš droši vien "visu zina labāk" un
tomēr izvēlas spēlēt puikam līdzi "mazās" vēstures naivās spēles, kurās
tik vien iespējams kā bīdīt "ainiņas" apmēram tāpat, kā puika spēlētos
ar klucīšiem."

Berelis, Guntis. Naivās spēles. Labrīt, 1994, 8. novembris.

I. Sakne

–1950
Sloka Secondary school No.1
Skolas iela 3, Jūrmala

1950–1955
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
beidzis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.

1961–1990
Latvian Soviet Writers’ Union
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

1990
Latvian Writers’ Union
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
Biedrs

1972
Rostoka

Latvijas Rakstnieku savienības un Gerkena prēmija
Romāns "Naivās spēles" ieguvis trešo prēmiju (dalīta) žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena 1. romānu konkursā 1993. gadā.
1993