Imants Dikess

Strādājis par elektromontieri, sargu, kultūras nama vadītāju, korespondentu.

DARBĪBA LITERATŪRĀ

1961: 11. februārī pirmā publikācija – dzejolis "Šodien" laikrakstā "Padomju Students".
1961: martā piedalījies Jauno autoru seminārā.
“Imants Dikess, pēc referenta Andra Vējāna domām, rakstot kā mūsdienu ārzemju progresīvie dzejnieki. Dzeioļi esot emocionāli, tēlaini, cenšoties runāt par dažādām dzīves pusēm. Ārija Elksne atzīmēja, ka tiem esot “sava īpatnība”. Taču daudzie zemteksti bieži vien radot asociāciju neskaidrības, kādēļ vietumis grūti saprast, bieži tiekot tverti atsevišķi iespaidi.” (Kaprāns, I. Semināra dienās. Padomju Students, 1961, 12. aprīlis) 
1961: pirmais tulkojums – Anatolija Gladiļina garais stāsts "Brigantīna paceļ buras..." (kopā ar Ojāru Vācieti).

DZEJOĻU KRĀJUMI

1967: Kustība
1974: Vēlreiz

TULKOJUMI NO KRIEVU VALODAS

1961: Anatolijs Gladiļins "Brigantīna paceļ buras" (kopā ar Ojāru Vācieti)
Imants Dikess atdzejojis krievu dzejnieku Aleksandra Jašina, Pāvela Kogana, Borisa Pasternaka u. c. autoru darbus, kā arī ukraiņu, azerbaidžāņu, armēņu un gruzīnu dzejnieku darbus.

PAR KRĀJUMU "KUSTĪBA"

“Imants Dikess ir iespaidu, izjūtu cilvēks, impresionisma mākslai radniecīgs. Viņa dzejoļos brīžam grūti izsekot iespaidu maiņai, acumirkļa noskaņai, bet, zinādami, ka viņam galvenais nav domas secība, galvenais ir sirds atbalsotā mūzika, šai plūsmai paļaujamies. Dzejnieku rokrakstiem taču jāpaliek dažādiem. [..] Simpātiska ir Imanta Dikesa prasība tagadnei – sacīt tikai patiesus vārdus (14. lpp.), bet tai vajadzētu būt atšifrētai, lai nepaliktu vienīgi retorikas robežās. [..] Pats viņš dzejā cenšas izteikties par droši zināmo, par sev tuvo – bez uzforsējumiem, bez frāžainības un liekulības, tā piesliedamies mūsdienu lirikā pašreiz valdošajai tendencei. 

(Brīdaka, Lija. Četri jauni rokraksti. Padomju Jaunatne, 1967, 30. augusts)

IN MEMORIAM

Trīs fotogrāfijas

Man prātā ir melnbalta fotogrāfija, kurā redzams Imants, kad viņam ir 11 gadi. Viņš ir kopā ar savu brāli Gunti, bet pa vidu sēž mamma, rokās turēdama tikko piedzimušo jaunāko dēlu – manu tēvu. Tā ir skaista fotogrāfija. Imants smaida ar dzīvi pieredzējuša cilvēka smaidu... smaidu, kurā nojaušama viegla atblāzma no tā, ko vienpadsmitgadīga bērna acis varētu būt redzējušas – artilērijas grāvienus, nāvi, izglābšanos, pēckara maizes riecienu, cerību. Man prātā ir šāda melnbalta fotogrāfija, kas pasaka kaut ko svarīgu par Imanta neredzamo sākotni, par neredzamajiem jutīguma avotiem, pie kuriem Imants atgriezīsies savā dzejā:

"...Vēlreiz peldēt man
Kāla ezera dzidrajā dzelmē,
Dzirdēt, kā kamenes san
Druvu smaržīgā svelmē
Un kā bērnībā
Šūpoties ozola zaļajos viļņos,
Staigāt pēc dzērvenēm
Tavu purvu sūnainos ciļņos.
Vēlreiz Gaiziņā uzkāpt
Zilganā augusta miglā
Pāri klajumiem tāliem
Domām aiztraukt ļaut žiglāk."

Man prātā ir cita melnbalta fotogrāfija, kur Imants stāv pie sava motorollera kaut kur Rīgā. Tas ir sešdesmito sākums. Imants – garš un šmaugs – veras objektīvā. Prieks, dzeja un džezs plūst no viņa. Pēdējos gados, kad ar Imantu satikāmies uz garākām pasēdēšanām, mūsu sarunas bieži apstājās sešdesmitajos, kurus izskaistināja viņa stāsti par literātu un citu radošu cilvēku pasauli, par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Pat ja es apzināti nemudināju par to runāt, sešdesmitie bija Imanta lielā tēma, viņa nebeidzamais stāsts. Protams, tas bija viņa jaunības laiks, taču ne jau par jaunību viņš jūsmoja, bet gan par radošiem cilvēkiem, viņu vājībām un kopā būšanu. Sešdesmitie bija laika sala, uz kuras Imants atkal būtu gribējis nokļūt, ja vien varētu ceļot laikā.

Man prātā ir kāda salīdzinoši nesena krāsaina fotogrāfija, kurā Imants sēž Ūziņos pie galda, un mēs svinam Mārtiņus. Imants noteikti ir atvedis savus slavenos kliņģerus no Āgenskalna, bet viņa sārtie vaigi un omulība izstaro dzīves prieku. Viņa pamatīgajā, pilnasinīgajā balsī gan jau tiek stāstīts kāds amizants atgadījums iz dzīves. Prieks par dzīvi un dzīvošanu manā apziņā ir neatraujami saistīts ar Imanta būtību, un tas tik tiešām nezuda, par spīti visām veselība likstām.

Jutīga, radoša un dzīvi mīloša ir Imanta dvesma, kas mūžam manam ir cauri sviesta.

Mārtiņš Kaprāns

Kaprāns