"Mums, no visām trim baltu tautām, ir trimdā visvairāk jaunu dzejnieku. Tās paaudzes dzejnieku, kas dzimuši ārpus Latvijas un kas varētu ari vairs nerakstīt savā tēvu valodā. Ka viņi tomēr tanī raksta, ir svētība mūsu rakstu apcirkņiem. Vai esam to pelnījuši? Varbūt mums šo jauno uzticība vēl nopelnāma? Ilze Skrupšķele–Kleinberga pieder šai paaudzei, kas stāv uz robežas starp divi valodām, kas spēj dzejot divi valodās. Un tomēr turpina dzejot latviski. (..) Ar Ilzi Skrupšķeli Kleinbergu mūsu dzejā ienākusi jauna skaņa. Šai dzejai ir intellektuāla ievirze, bet tās tonis ir tumšs kā čello stīgu trīsējums. (..) Ja man būtu jāizvēlas viena grāmatas puse, es bez svārstlšanās izvēlētos latvisko, kaut priecājos, ka grāmatai ari angliskā līdzi dota, kā divi draudzīgā spiedienā vienotas rokas. Latviskajā pusē ir dzejoļi, kas norāda jau uz krietni māksliniecisku briedumu un ļauj sagaidīt no Ilzes Skrupšķeles vēl daudz."
Astrīde Ivaska. Jaunas balsis ar senu atbalsi. Treji Vārti, Nr.70 (01.05.1979)