Par romānu "Insomnia" (Dienas grāmata, 2010)
Šīs grāmatas lielākais pluss ir tās autentiskums un precīzais trāpījums GLBT (geju-lesbiešu-biseksuāļu-transpersonu) literatūras nišā. Ilze Jansone ir veiksmīgi izvairījusies no zemūdens akmeņiem, kas padarītu "Insomnia" bezgaumīgu. Tajā nav seklas moralizēšanas par to, ka "homoseksuālisms ir slikts". Tā nav arī rakstīta ar domu "es tagad uzrakstīšu par lesbiešu mīlu, jo tas ir tik Manierīgi, Neparasti un Šokējoši". Tā pat nesirgst ar latviešiem tik mīļo bezzobainās tolerances formu "mīlestība taču ir mīlestība, vienalga, vai ir krāniņš vai nav". (..) Saskaldītā struktūra un tonalitātes, pat domāšanas veida ziņā krasi atšķirīgās četras daļas rada "pirmā romāna" sajūtu, lai arī autore raksta jau salīdzinoši ilgi un ar liela apjoma darbiem ir pazīstama (..). Straujā pārslēgšanās no viena stila uz otru šķiet vai nu eksperiments, vai mēģinājums izklaidēt lasītāju, ja nu tam gadījumā kļuvis garlaicīgi, un novirza uzmanību no klātesošās stāstītājas uz kaut kur fonā esošo autori. Tikpat mulsinoša ir biežā fokusa maiņa: līdztekus spilgtiem atsevišķu notikumu, sarunu atskārsmju aprakstiem, kas ir spilgti izteiksmē un katrs nes līdzi, lai arī enigmātisku, bet skaidri izjūtamu vēstījumu, diezgan daudzas galvenās varones dzīves epizodes ir aprakstītas romāna uzmetuma stilā, kas rada atkārtošanās iespaidu, sajūtu, ka grāmata iet pa apli.
Melgalve, Ieva.
Lotoss, rasa un alkohols. Satori, 1.05.2010
Par stāstu krājumu "Umurkumurs jeb ardievas feminismam" (Dienas grāmata, 2013)
Prasme nobalansēt uz šaurā asmens starp prozu, kas nākusi no sirds, un pamācību tiem, kas tic citādi, ir viens no iemesliem, kāpēc Jansones darbi ir tik ļoti lasāmi ikvienam domājošam cilvēkam. Otrs – Dieva klātesamība Jansones darbos un varoņu ikdienā ir dabiska, tikpat dabiska kā ikviena cita norise, vai tā būtu mīlēšanās, ēst taisīšana, eksistenciālas sarunas vai pasēdēšana krodziņā ar visādi dārgu un mīlamu cilvēku. Savukārt valodas bagātība, es pat sacītu – zināms krāšņums, kurš arī nācis viegli un rotaļīgi, ir vēl viens Jansones prozas kvalitātes apliecinājums.
Sadovska, Kristīne.
Deviņas mīlestības. Kultūras Diena. 8. aprīlis, 2013
Cilvēka patības meklējumos Jansonei fiziskais ķermenis nav atdalāms no garīgās sfēras, un reliģiskais pamats ir viens no būtiskākajiem eksistenciālajiem priekšnoteikumiem pašizziņā. Patības meklējumi Jansones tekstos ir kā process, kura galarezultāts pat nav svarīgs, jo tas lielākoties paliek nesasniedzams. Šajā procesā būtiskākais ir jautājumu uzdošana un jebkādu galīgu atbilžu apšaubīšana.
Kārkla, Zita.
Sieviete un sievišķais. Ubi Sunt, 19.03.2013
Par romānu "Vienīgais" (Dienas grāmata, 2015)
Jaunākajā romānā rakstniece atkāpjas no izteikta emocionāla un jutekliska līdzpārdzīvojuma veidošanas, personāžu dzīves pavērsienus izvijot par fonu meklējumiem pēc paliekošā un būtiskā. (..) Ļoti bieži šajā romānā personāžu pārdomas, taustoties un arvien viļoties savā dzīvē, tiek atsegtas detalizēti un neglaimojoši tieši – tekstā iepludināti daudzi iekšējie monologi, kas ved strupceļos: pārtrauktas pārdomu virknes, uzmācīga vajadzība definēt savu stāvokli, kas tik un tā neved pie attīstības rīcības plānā, jautājumu pārmalšana un novešana līdz absurdam utml. Smalki izvērptas domas mijas ar kaitinošām klišejām, un romāna valodai piemīt tā pati atsvešinātība, kas jūtama personāžu starpā.
Viese, Ieva. Neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā.
Latvju Teksti, Nr. 2, 2015