PAR ILZES AKMENES LITERĀRĀS DARBĪBAS SĀKOTNI
"Vienmēr esmu jutusies sadalīta divās da|ās kā indiāniete – viena daļa Rīgā, otra mazā zvejniekciemā Kurzemes piekrastē. Man nepatīk atzīt, ka esmu dzimusi un lielākoties arī augusi tikai vienā no šīm vietām – Rīgā, tomēr tā ir. Labas emocijas un domas kā naudu sapelnu pie jūras, lai pēc tam to negausīgi un ar prieku tērētu Rīgā. Tā dzīvojot, esmu uzrakstījusi kādu saišķīti stāstu, kuri bijuši lasāmi presē, un romānu Papīra debesis, audekla zeme, ko pērn izdeva apgāds "Karogs"."
Ilzes Graudiņas atbildes uz Māra Čaklā jautājumiem. Bezgalīgs pagarinājums. Literatūra un Māksla Latvijā, nr. 2, 08.07.1999.
PAR ROMĀNU "BĒGOŠAIS KRASTS"
"Jauniznākušās grāmatas redaktors Rimants Ziedonis apgalvoja, ka Ilze Graudiņa savos darbos filtrē realitāti, sakārtojot vēstījumu tīrā estētiskā plūsmā: "Viņas darbos nav negāciju, ironijas un skarbu toņu. Un šis ir tas gadījums, kad pēc darba var spriest arī par pašu autoru kā cilvēku. Viņas darbs – tā ir Ilze pati. Ilzes grāmatu nevar, pat nedrīkst lasīt pēc tam, kad esi ar kādu salamājies vai saskandalējies, jo tas būtu tāpat, kā pie skaisti klāta galda iet ar netīrām rokām.""
Eglīte, Dita. Ķirši, suņuburkšķi un saulriets... Warum? Literatūra un Māksla Latvijā, nr. 17, 36.04.2001.
"Ilzes Graudiņas otrais romāns Bēgošais krasts, publicēts laika izjūtas un sociālo pretmetu ziņā tik pārsātinātajā tūkstošgades mijā, negaidīti graciozi un viegli ir ticis pāri šai laikmetīguma provokācijai, romāna poētikā akcentējot cilvēka dzīves pasaules telplaiku, kas vienā veselumā kopā sasien visas laika dimensijas, skalas un nogriežņus. Romāna tiešās darbības laiks ir nesenā vakardiena vai mūsdienas vienas vasaras ilgumā: ziedu, liepu un rudzu mēnesī. Arī domāšanas veids un darbības vide ir mūsdienām tuvi: kluss jūrmalciems (Smiltaine), stalta, bet laika zoba saēsta zvejnieku māja, ko, jūras krastā rokas pūtinot, visaugstākajā Smiltaines pakalnā savulaik uzcēlis kāds Lielā kuģa kapteinis reti skanīgā uzvārdā Venterzutis, lāpāms jumts, izrokama aka, aizaudzis un savvaļai atkarojams dārzs, vasaras saulē izslāpusi daba un cilvēka jūtu dzīve, ko šī esība atmodina."
Cimdiņa, Ausma. Izzušanas poētika, esības svars. Literatūra un Māksla Latvijā, nr. 32., 09.08.2001.
PAR ROMĀNU "ŠEIT NAV NEKĀDA BĒDU LEJA"
"Šeit nav nekāda bēdu leja ir darbs, kas jau ar vāciņu vēstī – esmu gaišs un dzīvespriecīgs. Bet tas nebūt nav viss. Noteikti jāpiemin autores bagātā leksika, kuru izmantojot, viņa turklāt veiksmīgi notur līdzsvaru – valodai piešķirot zināmu svaigumu, bet nekādā ziņā šī vārdiskā bagātība nekļūst par pašmērķi un nenomāc vēstījumu. Un vēl viens pamatīgs pluss autorei – dialogi. Tie ir vienlaikus mūsdienīgi un ietilpīgi, piešķirot varoņiem papildu šķautnes un dimensijas."
Ilziņa, Kristīne. Tīģergarneles un biezpiens jeb Dzīve un mīlestība Aleksandra Augstumos. Jaunā Gaita, nr. 312, pavasaris 2023.