Par Hildu Vīku
"Vīkas dzejā un prozā dominē vizuāli iespaidi, dzīves norišu distancēts vērojums. Rakstniecei tuvā daba, pilsētas nomales iedzīvotāju un mākslinieku vide, sievietes jūtu pasaule un garīguma alkas tēlotas ar spilgtām krāsām un izteiksmīgām detaļām. Vīka literārā daiļrade salīdzinājumā ar romantisma caurstrāvoto glezniecību ir reālistiski piezemēta, ironiskāka un mākslinieciski mazāk līdzsvarota."
Māra Daneberga.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
Par dzejas krājumu "Spožie ūdeņi" (Valters un Rapa, 1932)
"Nosaukums atgādina ūdeņu mīļotāja Grota un iesācēja Breikša dz. grāmatas. Tematiski Vīkas dzejoļi tiešām pierāda zināmu tuvību minētājiem. Bet lietu skatījumā, izjūtās, panta uzbūvē Vīka ir cietāka, intelektuālāka, vizionārāka. Labi pazīdama Rīgas nomali, — Ķīpu salu V. liek savai iztēlei kavēties pie viņas. [..] Vīkas nomale, kurai nevar noliegt dabīguma krāsas — nav tomēr pilnīga nomale, jo nerāda nomales sociālo postu, kas nešaubīgi ir viņas pati galvenā, pati raksturīgākā iezīme. Vīkas nomale tiecas uz centra spožumu un viņa patīkami pārsteigta, kad te: „tās pašas jūtas" (12)."
Plaudis, Jānis. Liriķu koris.
Domas, 01.08.1932.
Par stāstu krājumu "Atsegtas dvēseles" (Valters un Rapa, 1935)
"Šeit Hilda Vīka sevi parāda kā smalku dzīves vērotāju un veidu stāstītāju. Viņa, kā to jau teikusi krājuma virsrakstā, atsedz cilvēku dvēseles, tēlo cilvēkus viņu ikdienas gaitās, bet tēlo tā, ka lasītājam viegli skatīt, izprast un apjaust šo cilvēku raksturus, visas viņu labās un ļaunās īpašības un to liktenību, kas slēpjas cilvēkā viņa rakstura dēļ. Tā ir Hildas Vīkas stiprā puse, tikai dažreiz viņa pamet savus varoņus pusceļā, nav konsekventa līdz galam. Tā vien liekas, uzreiz viņai apnicis problēmu risināt un... Hilda Vīka pieliek punktu. [..] Hilda Vīka lasītāju negarlaiko, viņas stāstus var lasīt ar neatslābstošu interesi, jo viņas tēlotie cilvēki ir dzīvi, ar miesu un asinīm."
Dāle, Karola. Dzīves apliecinātāji.
Latviete, 01.12.1936.
Par grāmatu jaunatnei "Lielā taisnība" (Ernests Kreišmanis, 1942)
"Hildas Vīkas māksla turpretī dēvējama par stilizētu. Viņas varoņi un viņu piedzīvojumi ir kā dzīpari audumā, un viņa izvēlas tādus, kas vislabāk noder ikreizējam nolūkam. Tā darba vispārīgā koncepcija veido tēlu un situāciju, un brīžiem jāatstāj novārtā reālā psīcholoģija. Viņas barokā fantāzija mīl krāšņus ornamentus, un tā arī viņas bērni bieži pārvēršas mazos dekoratīvos eņģeļu tēlos. Reālā vietā stājas formālais. Aplam būtu uztraukties par to, ka šie sacerējumi novēršas no īstenības. Dažs labs no tiem baudāms kā raibs stilizētā rakstā adīts cimds. [..] Gandrīz visos stāstos bērnu likteni ir skumji, un viņi piedzīvo sāpīgus sarežģījumus. Kādu atrisinājumu tad nu te iespējams dot, īpaši, ja grāmata veltīta bērniem? Autore par katru cenu izvēlējusies laimīgas beigas. Brīžiem viņai palīdz kāds
deus ex machina: stāstā "Neattapīgais" izmisušajam Voldiņam un viņa mātei tēvs, kas pēkšņi atmetis dzeršanas netikumu, atsūta naudu; stāstā "Lielākā dāvana" bagāto radu atgrūstā Jēkapiņa māte jau taisās mirt, bet tad pēkšņi atspirgst un viņam pasniedz skaistāko Ziemassvētku dāvanu. Nedabiskais atrisinājums mūs nepārliecina. Arī citur motivācija bieži ir par trūcīgu. Ka autore arī ar saviem stilizētiem izteiksmes līdzekļiem prot labi pamatot, rāda koncentrētais, caurspīdīgi konsekventais notikumu risinājums stāstā "Kristapiņš". Beigās Hilda Vīka mēdz dot morāli. Ja tā nebūtu tendencioza, pret to nebūtu ko iebilst. Bet tā jāatzīst, ka daudzu šo jaunatnes stāstu beigas bijušas kā zemūdens klints, kam autore nav spējusi laimīgi apbraukt apkārt. [..] Hildas Vīkas valoda ir smalki niansēta un bagāta, tāpēc jo vairāk jāvēlas, lai viņa atbrīvotos no kļūdām."
Pērļupe, Lidija. Hildas Vīkas "Lielā taisnība". Grāmata jaunatnei.
Izglītības Mēnešraksts, 01.10.1942.
Par romānu "Laimīgā dziesma" (Latvju Grāmata, 1942)
"Ja savos stāstos H. Vīka gandrīz nekad nav pārkāpusi Latvijas robežas, tad Laimīgajā dziesmā, tēlodama kādas latviešu ekskursantu grupas piedzīvojumus Itālijas ceļojumā, viņa izved savas dzimtenes ļaudis ārpus Latvijas un, rādot viņiem Itālijas mākslas un dabas krāšņumus, liek īsti atzīt pašu zemes pievilcību un daiļumu. Šie ekskursanti ceļojumā devušies, laimes alku dzīti, kā Sprīdītis, kas aiziet pasaulē meklēt laimi un svešumā ierauga, ka tā bijusi tēva mājās, un viņi atgriežas, kļuvuši garīgi bagātāki un noskaidrojušies sevī un savās attiecībās pret cilvēkiem. [..] Laimīgajā dziesmā autore mēģinājusi atrast reālā, mitoloģiskā un fantastiskā apvienojumu. Un jāsaka — atmetot mitoloģisko un fantastisko elementu, romāns kļūtu stipri bāls, jo tieši tajos H. Vīkas tēlojums kļūst sevišķi spilgts un gleznains, piem., aprakstā, kā saules meitas izvada Kārtu, vai arī kā puķes Neapolē to apsveic. [..] H. Vīkas stilu it īpaši raksturo gleznainība, kas izpaužas jau minētajos dievu un svēto notēlojumos, personu ārējā raksturojumā un it sevišķi — mākslas darbu un ainavu aprakstos. Viņas tēlotās puķes iegūst smaržu un izplaukst visā pārpilnības krāšņumā, viņas ainavas īpati tvertas un spilgti iezīmējas atmiņā. [..] Noslēdzot var sacīt, ka H. Vīkas romāns, kaut arī pats par sevi svarīgs notikums rakstnieces darbībā, neparāda mums viņu kādā jaunā gaismā. Un tieši vispār romānam raksturīgās iezīmes H. Vīkas darbā ir diezgan pabālas. Tomēr tas ir interesants kā mēģinājums sasaistīt mitoloģisko ar reālo un psīcholoģisko [..]."
Spoģere, Ofēlija. Hildas Vīkas Laimīgā dziesma.
Latvju Mēnešraksts, 01.01.1942.