Par dzejoļu krājumu "Elementi" (Mansards, 2013)
"Krājuma liriskais "es" dažkārt kļūst mēms, abstrakts un auksts vērotājs attieksmē pret sevi, tomēr būtiska ir arī kāda iekšēji liriskā un dievišķā kustība un pārvērtības, kas noris apkārt vērotājam un kurām savā ziņā piemīt kinematogrāfisks spēks. Faktiski H. E. Zēgnera dzeja sliecas būt apziņas ķīmija, kas atklāj pretējo elementu reakcijas, analītiskos procesus un pārvērtības, ilgojoties pēc to izskaidrojuma. Dzejkrājumā „elementi” ir iespējams ievērot gan zināmu domas eleganci, alkas pēc skaistuma, arī nedaudz teatrālu (vai kinematogrāfisku) ekspresiju, kas dažkārt raisa asociācijas ar Vladimira Majakovska dzeju, tomēr nereti H. E. Zēgnera dzeja paliek nepabeigtu meklējumu stadijā."
Kampāne, Sintija. Kustība tukšumā.
Ubi Sunt, 05.08.2013.
"Izlasot Henrika Eliasa Zēgnera pirmo krājumu "Elementi", lielākais ieguvums ir tā piedāvātā iespēja paplašināt savas izpratnes robežas par pasaulē sastopamo melodiju dažādību un ar autora palīdzību trenēt savu dzirdes jūtīgumu. Manuprāt, ļoti veiksmīgi ir izvēlēts krājuma nosaukums. Veiksmīgs šķiet arī sadalījums nodaļās: uguns, ūdens, zeme, gaiss, pilsēta. Savukārt, dzejoļu krājuma kompozīcija, iespējams, būtu ieguvusi no nedaudz kritiskākas dzejoļu atlases. Kopumā latviešu dzejas ainava ir ieguvusi jaunu dzejas balsi, kura attīstoties, cerams, kļūs tīrāka un precīzāka, nezaudējot apbrīnojamo smalkumu un maigo spēku."
Gaile, Inga. Maigas, trauslas melodijas. Satori, 17.07.2013.
http://satori.lv/raksts/5935"Kā jau tas bija paredzams pēc jaunākā latviešu dzejas brīnumbērna Henrika Eliasa Zēgnera (1995) publikācijām "Kultūras Forumā", "Satori" un "Latvju Tekstos", viņa debijas krājums "Elementi" ne tikai sniedz lasītājam grāmatas redaktora Pētera Draguna solīto svaigo dzejas malku, bet teju no katra atvēruma uzgāž tam bagātīgu svaiga talanta izvirdumu. Tomēr, lasot Zēgnera krājumu, pārsteidz kas cits. Dzejoļi, kuros, kā iepriekš šķita, dominēja liriski metaforiskais, fizioloģiski semantiskais un sirreāli nesaprotamais, nevis vēstošais aspekts un kuri atgādināja, no vienas puses, Edvīnu Raupu, bet no otras – Andri Ogriņu, jeb "traki" dzejoļi, tagad ir sakārtoti akurātā sistēmā."
Auziņa, Anna. Ja tev tomēr izdosies, mazais un mīļais.
Latvju Teksti, Nr. 14, 2013.
Par dzejoļu krājumu "Paradīze" (Neputns, 2021)
"Krājuma pirmais dzejolis vien ietver veselus 12 paradīzes modeļu variantus un ir arī raksturīgs piemērs atkārtojumā balstītajiem autora iecienītajiem formas paņēmieniem – garas daudzzilbju rindas lauzumam vārdu savienojuma vidū (kas it kā ļauj ievilkt elpu pirms formulējuma pabeigšanas, attur šīs beigas un izvērš tās laikā) un anaforai. Vispār vārdu, retāk – zīmju atkārtojums veido krājuma tekstā īpašu zīmējumu un, protams, arī darbojas kā spēle ar laiku – atkārtojums vienmēr ļauj atgriezties vienā un tajā pašā punktā, it kā apstrīdot ilgšanu vai attīstību. [..] jāuzsver, kā dinamiku krājumā nodrošina lauzumi un pauzes, tostarp dizaina koncepcija, dzejoļus izvietojot dažādā vietā lappuses laukā. Periodi ir nevienādi, neregulāri, nedaudz nervozi, laika patēriņš lasīšanā jāsadala starp baltiem laukumiem un burtu pārpilnību citos atvērumos. Bet Zēgnera laiks ir tieši šāds – neregulārs un dinamisks, tam būtu grūti piemērot tradicionālo mērauklu. Laiks ir pieredzē."
Skulte, Ilva. Laika nozīme. Refleksija par Henrika Eliasa Zēgnera otro dzejas krājumu "Paradīze".
Delfi.lv, 27.12.2021.
"Visu pasaules literāro devumu var iedalīt divās daļās atkarībā no tā, kāda tipa valodu literatūras radītājs izmanto: publisko vai privāto. Valodas lietojumu ietekmē dažādi aspekti, bet neizbēgami – jo autentiskāks un, teiksim, talantīgāks ir radītājs, jo privātāka ir viņa valoda. No šāda skatpunkta H. E. Zēgnera autentiskumu un talantu nevar apšaubīt. Jau sākot ar krājuma nosaukumu, ir skaidrs, ka privātās valodas lietojums dominē. “Paradīze” dzejniekam nav vieta ierasti reliģiskā nozīmē, no kurienes kāds ir izdzīts viņa grēka vai grēku dēļ, viņš to definē caur savu personisko izjūtu, un vārds “izjūta” šeit ir atslēgas vārds. [..] Dzejoļi ir pilni mīlestības, noraidījuma, šķiršanās sāpju, eksistenciālas apjausmas, dzīves svinēšanas un apraudāšanas, vienlaicīgas laimes un nelaimes izjūtas, bet tie nav eksaltēti un sentimentāli. Dzejnieks izsakās ļoti tieši, dažviet pat ironiski, viņa uzburtās redzes ainas ir skaidras, viņa pasauli izgaismo cigaretes nodeguļa uguns, bet tas ir tāpēc, ka dzejas cilvēks neslēpjas, viņš tāds vienkārši ir."
Kokareviča, Elīna. Kas mēs esam, un par ko tas ir.
la.lv, 23.12.2021.