PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "CEĻI"
"Lielākā daļa dzejoļu piesaistīti eksistējošām ģeogrāfiskām vietām, kas autori virzījušas uz vērojumu, precīzi reģistrējot apkārt notiekošo, vai raisījušas atmiņas. Pats interesantākais Ceļos ir tieši atmiņas aspekts, jo tas telpā atsedz laika dimensiju un ļauj runāt ne tikai par individuālo, bet arī kultūras atmiņu, kas kristalizējas konkrētās vietās. Šo kristalizēšanos autore vienuviet dēvē par "nospiedumiem", ko telpā un vienlaikus arī dzejnieces valodā atstāj vēsture. Savā ziņā Šnipkes krājums ir izteikti eiropeisks – ne tikai piesaukto vietu, bet arī atmiņas iedabas ziņā, ciktāl tā saistīta ar domu, ka pagātne nemitīgi vajā tagadni."
Artis Ostups. 2018. gada grāmatu piecinieks. Dzeja. Punctum, 09.01.2019.
"Guntas Šnipkes dzejoļiem dotās dažādu pilsētu "vizītkartes" identificē pieturas un izejas punktus, taču pats ceļojums notiek nevis "pa globusu", bet "galvā" – tur, kur pieredzējums atbalsojas, sāp un pārveidojas. Šajā tekstā praktiski nav nejaušību, lasītājam, ja vien tas nav paviršs ekskursants, dzejolis atklāj rūpīgi izstrādātu domas konstrukciju; detaļa pie detaļas, vārds pie vārda sastiprinās cieši, vienīgajā autorei iespējamajā veidā, pie kura viņa nonāk, spontāno iestrādājot noturīgajā."
Inese Zandere. Grāmatas pēcvārds. Gunta Šnipke. Ceļi. Mansards, 2018.
"Šnipke ir precīza vērotāja, taču viņas vērojumu objekti nav pieminētās pilsētas, Šnipke vēro pati savu domu, intuitīvo asociāciju virkni. Viņa vēro pati savus katalizatorus, arī atmiņas un vēsturiskus notikumus. Pagātnes apziņa ir ļoti spēcīga, taču tā nav ne dramatizēta, ne ietīta traģikā (..) spēcīgāk par vispārējo vēsturi krājumā "Ceļi" tiek izcelta privātā vēsture."
Līga Sudare. Dažas godīgas atzīšanās par Guntas Šnipkes dzejoļu krājumu "Ceļi". Ubi Sunt, 26.10.2018.