Gorijs Upītis

14.07.1899 – 07.03.1994

Gorijs Upītis (1899–1994) – literāts, agronoms. Ilgus gadus strādājis par dārznieku un agronomu Litenes pagastā un Lielvārdē. Sākot ar 1920. gadu publicējis aforismus un bērnības tēlojumus dažādos periodiskajos izdevumos. Viena aforismu krājuma "Rūgtie pilieni" (1986) autors. Viņa aforismi publicēti arī kopkrājumā "Mūža acis" (1991).

Author (2)

Birth time/place

14.07.1899
Litene
Kordonas mazmuižiņas Kalna māja

Place/time of death

07.03.1994
Ogre

Personal information

Dzimis zemnieku ģimenē.

No 1922. gada līdz 60. gadiem: strādājis par dārznieku un agronomu Litenes pagastā un Lielvārdē.
1924: apprecējies ar Elzu Šķipsnu un nodzīvojis laulībā gandrīz 50 gadus. Divas meitas – Taiga un Selga.

Professional activity

LITERĀRĀ DARBĪBA

No 1920: publicējis aforismus un bērnības tēlojumus dažādos periodiskajos izdevumos.

Aforismu krājumi
1986: "Rūgtie pilieni".
1991: "Mūža acis" (kopā ar citiem, kopkrājums).

Quotes

GORIJA UPĪŠA AFORISMI

"Lielam cilvēkam tiek atļautas un piedotas pat muļķibas, bet mazam jābūt gudram, lai tas kļūtu liels un tad varētu darit muļķibas bez ierunas." (Upits, Gorijs. Aforismi. Nedēļa, nr. 29, 17.07.1925.)

"Cilvēkam, kuram labi iet, arvien uzmetas daudz padomdevēju, jo raugiet: labā uzņēmumā mēs ikkatrs gribam piedalīties ar savu akciju..." (Upītis, Gorijs. Aforismi. Literatūras Avīze, nr. 12, 18.03.1932.)

"Ikkatrs tārps locīdamies visātrāk un visvieglāk tiek uz priekšu." (Upītis, Gorijs. Aforismi. Literatūras Avīze, nr. 13, 15.04.1932.)

"Katrā cilvēkā ir ļoti daudz – tā sakot – neizbristu un neizpētītu džungļu. Tamdēļ nebrīnēsimies, ka mums tikdaudz jāmaldās arī pašiem sevī." (Upītis, Gorijs. Aforismi. Literatūras Avīze, nr. 13, 15.04.1932.)

"Laime nevēlas, ka ar varu to pie sevis velk. Viņai patīk pašai pienākt. Kad viņa nāk pati, viņa ir visskaistākā." (Upītis, Gorijs. Domu graudi. Dzimtene un Pasaule, nr. 9, 01.05.1935.)

GORIJS UPĪTIS PAR AFORISMIEM

"Man tādas aizdomas, ka māmiņa un tētis būs tos ielikuši jau šūpulī. Jau mazam visa pasaule likās viens liels brīnums. Un vēl šobrīd mūsu pasaule man ir nepārredzama, neaptverama, neizprotama un noslēpumu pilna. Zinu tikai to, ka zemapziņā glabājas daudz vairāk nekā apziņā un – neatklātā ir daudz vairāk nekā atklātā. Tieši uz šās robežas tad nu arī rodas mani aforismi, to ierosinātāja ir pati dzīve.
Vēl šodien man ir tāds puicisks paradums: mest dzīves riteņos sprunguļus, patiesību apgāzt ar kājām gaisā – nemierā būt ar esošo, pastāvēt opozīcijā. To daru izziņas spēles, laba joka pēc, sevim par prieku. Bet! Ja dzīve manim vai kādam citam nepelnīti pārnodara, – vajag revanšēties. Konkrēti. Bija reiz viens literāts, kura rakstniecības darbs nepelnīti netika atzīts, – mierinājumam radās doma: "Visvieglāk dzimst mazvērtīgais". Tad citas pārdomas: "Vājiem orķestriem stipras ir bungas", ko izprovocēja tagadējā bezmelodiskā mūzika. Un vēl: "Kuram gan lai es sūdzētos, ja ne vispirms sev pašam."
Aforisma nolūks un galvenais mērķis ir rosināt domāšanu. Dažu labu patiesību es apgriežu ar kājām gaisā, lai lasītājs to atkal noliktu uz kājām. Gandrīz katram aforismam ir savs zemteksts, un tā vērtība vai nevērtība ir atkarīga no tā, cik vērtīgu vai nevērtīgu lasītājs atrod zemtekstu. Reizē ar to lasītāju padaru par līdzautoru.
No ievainojumiem rodas pērles... Man gribas teikt, ka no dzīves ievainojumiem radušies mani aforismi."

Grods, Arvis. "Nelieciet akmeņa uz dīgstošas zālītes..." Saruna ar Goriju Upīti. Skolotāju Avīze, nr. 11, 16.03.1988.