"Tuvākais, varbūt pat vienīgais īstais draugs – skolotājs, žurnālists, viens no Atmodas līderiem – Fēlikss Zvaigznons, runātīgs, atklāts un kareivīgs. Ārēji it kā pretstats mazrunīgajam Ilmāram, bet Fēliksam piemitusi tā pati smalkjūtība kas Ilmāram. Abi bijuši gara radinieki."
Šķirklis par redaktoru Ilmāru Biruli. Ar Aizputi un novadu saistītie. Biogrāfiska vārdnīca.
"Un vajadzēja arī tā sagadīties, lai man pēkšņi pienāktu klāt Felikss Zvaigznons... Arī viņš mācījās Siguldas vidusskolā, tikai vienu klasi zemāk, lāga puisis, ar kuru mēs jau pasen draudzējāmies un viens otram uzticējāmies. 80. gados, izstudējis filoloģiju un izstrādājies lauku skolās par skolotāju līdz pat direktoram, Felikss atgriezās Rīgā jau kā vērā ņemams dzejnieks un pazīstams publicists, un Atmodas laikā kļuva ne vien par Skolotāju Avīzes galveno redaktoru, bet arī par vienu no aktīvākajiem, pašaizliedzīgākajiem un mērķtiecīgākajiem Atmodas cīnītājiem – pirmo, kurš uzdrīkstējās publicēt Mavrika Vulfsona sagatavotos Molotova-Rībentropa slepenā pakta materiālus."
Leons Briedis. "Es tevi mīlu, dzīve!" Jaunā Gaita, nr. 274, 2013.
"[..] bet bija viens cilvēks, kas izdarīja pirmo soli. Tas
bija Fēlikss Zvaigznons, vecās labās “Skolotāju Avīzes”, vēlāk “Izglītības”
galvenais redaktors. Kad cenzūra aizliedza publicēt kādu Tautas frontes
aicinājumu, viņš vēl nevarēja atstāt šo tekstu savas vadītās avīzes lappusē,
bet jau negribēja aizpildīt paziņojumam paredzēto vietu ar citu materiālu, un
lasītāja priekšā izliekoties, ka nekas nav noticis. “Skolotāju Avīze” todien
iznāca ar baltu plankumu pirmajā lappusē, un, protams, jau tajā pašā dienā gan
par šo notikumu, gan par to, kas bija paredzēts publicēt baltajā kvadrātā,
zināja ne tikai šīs avīzes lasītāji."
Aleksandrs Mirlins. Aukstais janvāris karstajā 1991. gadā.
Literatūra. Māksla. Mēs, Nr. 3, 21.01.1999, 3. lpp.
"Felikss Zvaigznons bija viens no tiem retajiem, kurš bija īsts cilvēks, uz kuru varēja paļauties. Viņš nebija lupata, lelle, viņš bija dzīvs. Un tādi mirst."
Valdis Turins intervijā ar Arni Rītupu un Uldi Tīronu. Pauzē pirms vētras. Rīgas Laiks, 2011, septembris.
"Tas bija vislielākā pacēluma brīdis, kad mēs visi jutāmies vienoti, kad mēs visi mīlējām viens otru un mūs visus skurbināja atmodas gars, kas virmoja gaisā. Feliksam ir dzejas rindas: "...un vienīgo gaismu dod pašsadedzināšanās". Toreiz mēs daudzi bijām gatavi ziedoties, dedzināt savas sirdis, bet viņš kā dzejnieks bija dvēselē jūtīgāks, vieglāk ievainojams. Viņa sirds neizturēja. Kad es tagad kādreiz domāju par tiem gaišajiem cilvēkiem, kā Itu Kozakēviču, Juri Podnieku un citiem, kas nepiedzīvoja brīvības rītu, man visvairāk žēl ir Feliksa Zvaigznona. Toreiz viņš Tautas frontes kustībā ienāca līdz ar daudziem citiem izglītības un zinātnes darbiniekiem. Diemžēl viņu lielākā daļa no politikas ir aizgājuši. Varbūt tieši tāpēc mūsu politikā un valsts pārvaldē pašlaik visvairāk pietrūkst savstarpējas izpratnes, dvēseliskuma, godīguma un spējas līdzi just. Visas šīs īpašības pilnā mērā piemita Feliksam Zvaigznonam. Ja viņš būtu starp mums, mēs būtu par to daļu labāki, godprātīgāki un stiprāki, ko viņš varētu dot."
Dzintars Ābiķis par Feliksu Zvaigznonu rakstā ... Lai paliek tev šī krāsa baltā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 473/476, 29.12.2000.