Ērika Lūse

1910: 15. jūlijā Rīgā dzimusi Viļa (1873–1937) un Paulīnes (Anetes, 1876–1979) Kringelu ģimenē.
Strādājusi par privātskolotāju, kantoristi un grāmatvedi bankās.
1938: 29. oktobrī apprecējusies ar Eiženu Lūsi (1905–1982).

Tulkojumi

No franču valodas
1953: Franss, Anatols. Pingvīnu sala. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1958: Remī, Žaks. Ja cilvēki visā pasaulē. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1959: Turi, Žuža. Meitene no Francijas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1961: Kirī, Marija. Pjērs un Marija Kirī. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1964: Kirī, Marija. Pjērs un Marija Kirī. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1970: Pereks, Žoržs. Lietas: kāds sešdesmito gadu stāsts. Rīga: Liesma.
1973: Sagāna, Fransuāza. Mazliet saules... Rīga: Liesma.

No krievu valodas
1951: Zjukovs, Boriss. Tauta sardzē. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1952: Vasiļjevs, Isidors. Tautas balss. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1955: Hadžimarčevs, Ivans. Ganuzēns Kaļitko. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1962: Aņenkovs, Jūlijs. Patiesība ceļo bez vīzas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1964: Ketlinska, Vera. Citādi dzīvot nav vērts. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1964: Kočetovs, Vsevolods. Apgabala komitejas sekretārs. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

No vācu valodas
1955: Zēgerse. Anna. Mirušie mūžam jauni. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1958: Kellermans, Bernhards. Nāves deja. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1960: Štritmaters, Ervīns. Brīnumdaris. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
1965: Šreiers, Volfgangs. Sātana templis. Rīga: Liesma.
1966: Kellermanis, Bernhards. Tunelis. Rīga: Liesma.
1967: Štritmaters, Ervīns. Bišu Ole. Rīga: Liesma.
1968: Kants, Hermanis. Aula. Rīga: Liesma.
1968: Zaltens, Felikss. Bembijs. Rīga: Liesma.
1969: Hofmanis, E. T. A. Laimētā līgava. Rīga: Liesma.
1970: Birgers, Gotfrīds Augusts. Minhauzens. Rīga: Liesma.
1971: Franks. Leonhards. Laupītāju banda; Oksenfurtas vīru kvartets; No trim miljoniem trīs. Rīga: Liesma.
1972: Velskopfa-Henriha, Līzelote. Harka – virsaiša dēls. Rīga: Liesma.
1973: Kellermans, Bernhards. Anatolas pilsēta. Rīga: Liesma.
1974: Velskopfa-Henriha, Līzelote. Izraidīto ceļš. Rīga: Liesma.
1974: Šmits, Ērihs. Jautrā grāmata. Rīga: Liesma.
1975: Šillers, Frīdrihs. Laupītāji. Rīga: Liesma.
1976: Manns, Tomass. Burvju kalns. Rīga: Liesma.
1978: Frišs, Makss. Homo faber; Saukšu sevi par Gantenbeinu. Rīga: Liesma.
1979: Fallada, Hanss. Tolaik mūsu mājās. Rīga: Liesma.
1982: Kellers, Gotfrīds. Zaļais Indriķis. Rīga: Liesma.
1983: Remarks, Ērihs. Marija. Triumfa arka. Rīga: Liesma.
1985: Remarks, Ērihs Marija. Ēnas paradīzē. Rīga: Liesma.
1987: Fallada, Hanss. Dzērājs. Rīga: Liesma.
1990: Lobe, Mira. Omīte ābelē. Rīga: Sprīdītis.
1995: Rozena, Samanta. Patrona dēls. Rīga: Artava.
1996: Konzaliks, Heincs K. Par nāvi stiprāka. Rīga: Artava.
1996: Zaltens, Felikss. Bembijs. Rīga: bez izdevniecības.
1998: Birgers, Gotfrīds Augusts. Minhauzens. Rīga: Sprīdītis.
1997: Johansena, Hanna. Felikss, Felikss. Rīga: Preses nams.
2000: Šillers, Frīdrihs. Laupītāji. Rīga: Zvaigzne ABC.
2003: Remarks, Ērihs Marija. Ēnas paradīzē. Rīga: Jumava.
2003: Remarks, Ērihs. Marija. Triumfa arka. Rīga: Jumava.
2004: Frišs, Makss. Saukšu tevi par Gantenbeinu. Rīga: Jumava.
2005: Zimmels, Johanness Mario. Atbildi zina tikai vējš. Rīga: Jumava.
2011: Manns, Tomass. Burvju kalns. Rīga: Zvaigzne ABC.

Par prozas tulkotāja darbu

"Ja man brīnumainā veidā pēkšņi rastos iespēja sākt dzīvi no gala, piedāvātu izvēlēties profesiju, tad es nešaubīdamās ņemtu to pašu – reizēm slavēto, biežāk gan pelto, saldsūro tulkotājas daļu. [..]
Man un maniem biedriem, kas Rakstnieku savienības durvis sākām reizē virināt piecdesmitajos gados, pirmie skolotāji un padomdevēji bija Anna Bauga un Jānis Ozols; viņi sniedza mums pirmās iemaņas, atgādināja arī vispārpieņemto atziņu, ka radoša darba darītājiem nepieciešami desmit procenti talanta un pārējais tad nu ir darbs un vēlreiz darbs. Talants? Varbūt to varētu saukt arī par nojausmu, intuīciju, tādu kā apskaidrību, prasmi “ielīst” citas tautas prozaiķa ādā, romāna autora, kam reizēm ir mūsu uztverei sveša mentalitāte, atšķirīga humora izjūta. It īpaši tā. Humors var arī būt tikai nojaušams un tulkojumā palikt neatklāts. Tulkotājs ir nemanīs, ka noplicinājis oriģinālu.
Gadās stundām, dienām ilgi gudrot, meklēt, konsultēties – lai, dievs nedod, ka romāna varonis smilgas vietā noplūktu vārpatu, kaut arī tā būtu autoram pagadījusies bez kādas īpašas nozīmes. Svarīgākais un mazāk svarīgais. Arī stils.
Nekas gan neveicina darbu tā kā tiešs kontakts ar oriģināla autoru, iespēja iepazīt vidi, cilvēkus, starp kuriem autors dzīvo un par kuriem raksta. Diemžēl tādas iespējas ir ļoti retas.
Uzdrošinos apgalvot, ka tulkotāji vairāk nekā citu nozaru literāti cenšas kopt valodu, to valodu, kurā tulko. Arī šai ziņā iznāk sadurties ar neikdienišķām grūtībām, jo, bagātinot valodu, jāpatur prātā oriģināla izteiksmes veids, jāsargās dižoties ar īpaši sameklētiem vārdiem. Lai būtu materiāls, ko likt lietā ar sev tuva autora darba tulkojumu, nepieciešama dzīves pieredze, tāpēc daiļliteratūras tulkotāju vidū nav daudz tādu, kas jau savos jaunajos gados ir spējīgi pildīt šī darba prasības. Daudz nav, bet tādi ir."

Lūse, Ērika. Pārdomas par prozas tulkotāju darbu. Karogs, 1980, Nr. 7.

translator

Kringele