Par dzejoļu krājumu "Paļāvība" (1972)""Paļāvība" ir Elzas Sudmales pirmais dzejoļu krājums, kurā apkopoti darbi, kas radušies no 60. gadu vidus līdz 70. gadu sākumam. Reizē tā ir arī izlase un jubilejas izdevums. Elza Sudmale (Grīnberga), kuru līdz šim pazinām kā labas literatūras labu tulkotāju (Ļ.Tolstoja, M. Gorkija, A. Serafimoviča, A. Kuprina stāsti, I. Gončarova "Parasts notikums", R. Hamzatova «Mana Dagestāna» u. c), tagad nostājas mūsu priekšā kā dzejniece. [..]
Gandrīz visi viņas dzejoļi ir lauku vidē (precīzāk – dabas valstībā) fundēti, dabas tēli, priekšstati un gleznas ieaužas gan mīlas dzejoļos ("Kā medus kārēs"), gan draudzībai un citām jūtām veltītajos ("Pienenes"). Labākie, bez šaubām, tie dzejdarbi, kuros dabas elementu atveidojumā iezīmējas arī skaidrāk izteikts otrais plāns dzejiskas paralēles, zemteksti ("Purva siekstas", "Roku grāvi", "Bērza cerība"). Visiemīļotākā uzturēšanās vieta krājuma liriskajai varonei ir mežs; koki, zāle, sūnas, ziedi savā augsnē un kustībā, ar floru saistītās krāsas, skaņas, smaržas un izjūtas nāk mums pretī vai ik rindā. Tikai retumis līdz ar dzejnieci noejam līdz jūrai vai vilcienā braucam no Vidzemes baltābola pļavām uz Rīgas pusi, lai atkal drīz vien atgrieztos bērnības un jaunības dienu pusē, lai atkal no dzērvenājiem un lācenājiem mācītos ikdienā nepieciešamo drosmi un neatlaidību. Autorei piemīt optimistisks dabas tvērums un izjūtas. Brīžam viņas dzejoļos pat nesaskatām kādu īpašu tēmu, bet saklausām gluži vienkāršu, cilvēcisku prieku par dzīvi un dzīvību ("Vasara")."
Vītols, Herberts. Par "Paļāvību". Karogs, 1972, Nr. 1.
Par dzejoļu krājumu "Dzērveņstīgas" (1979)"Tāpat kā iepriekšējos krājumos, arī "Dzērveņstīgās" E. Sudmale turpina kultivēt sev tik raksturīgo ziemeļniecisko kolorītu (šķiet, ka mūsu dzimtene atrastos vismaz dažus simtus kilometru tālāk uz ziemeļiem) un ne mazāk ziemeļniecisko liriskās varones mentalitāti, kura aicināta izcelt mīlestības uguns dzīvinošo spēku. Mūsu dzejā patstāvīga, lepna, sīksta sieviete pazīstama, jau sākot ar folkloru, netrūkst niemēru arī mūsdienu dzejā. Šo tēlu mēs zinām visai niansēti, jo tajā izpaužas mūsu tautas sievietes mentalitāte. Tāpēc, lielos vilcienos zīmēta, šāda varone mums nav nekas jauns. Gaidīts tiek savdabīgāks, dziļāks šī rakstura zīmējums. E. Sudmales dzeja nav viengabalaina blakus patiesām emocijām, kas krājumā ir mazākumā, daudz gatavu, zināmu atziņu, pārdzīvojuma sadomātības... [..]
Autorei labāk padodas tie dzejoļi, kuros viņa ļaujas kādai noskaņai, visbiežāk dabas izraisītai (tikai šīs etīdes, impresijas savās noskaņās stipri vienveidīgas), taču tur, kur dzejoli rada nevis "mīlestības dvēsele", bet prāts, atrodam diezgan daudz pārliecinošas sadomātības ("Sevmīlība", "Par pacietību un Bēthovenu", "Jauns karavīrs raksta uz mājām", "Bezbēdīgie ritmi"). Vērojot dzejnieces attīstību, šķiet, ka viņa savu augšanu pārāk forsē, cenšoties būt ražīgāka, nekā tas ir viņas spēkos, un tāpēc kļūst liekvārdīga, ir spiesta ņemt no vispārīgu atziņu apcirkņa un aizvien vairāk nokļūst citu dzejnieku radīto darbu varā, neapzināti pārnesot uz savu dzeju svešas intonācijas, pat rindas [..]."
Mackova, Jolanta.Ja nemeklējam graudus vien. Literatūra un Māksla, 1979, 21. decembris.