Elza Miķelsone

1. pasaules kara laikā bijusi bēgļu gaitās Krievijā.
1919: atgriezusies Latvijā.
1926: beigusi N. Draudziņas ģimnaziju.
1928. gada 25. jūlijs: laulības ar Rūdolfu Miķelsonu. (Laulība šķirta 1934. gadā.)
1929. 15. jūlijs: piedzimst dēls Valdis Miķelsons.
1930: beigusi stenografijas kursus. Darbojusies dažādās sabiedriskās organizācijās, strādājusi par stenogrāfijas skolotāju, papildu skolās provincē.
1931–34: strādājusi Saeimas stenogrāfijas birojā.
No 1934: strādājusi Iekšlietu ministrijā.
1937. gada 28. novembrī: laulības ar Arnoldu Grunti. (Vēlāk uzvārds tiek latviskots uz Grava.)
1944: emigrējusi uz Vāciju, bijusi komandante bēgļu nometnē.
1951: izbraukusi uz ASV, kur sākumā dzīvojusi Linkolnā Nebraskā.
1954: pārcēlusies uz Olbani Ņujorkas pavalstī.

1930: pirmā publikācija – romāns "Kādas sievietes dienas grāmata" žurnālā "Modernā Sieviete" (1930-31).
Publicējusi periodiskajos izdevumos arī dzejoļus, recenzijas par teātra izrādēm un rakstus par sievietes lomu ģimenē un sabiedrībā.
1944: dramatisko darbu konkursā apbalvotā luga "Atvase" uzvesta Dailes teātrī.

Romāni

Lugas Rīgas radiofonam

Tulkojumi

"Romānos "Sadedzinātas dzīves" (1932), "Sestais bauslis" (1935) dominē sievietes intīmo pārdzīvojumu apraksts bez dziļāka problēmu vai māksliniecisko uzdevumu izvirzījuma. Romānā "Bez ģimenes" (1937) – iepriekšējos darbos iezīmēto problēmu risinājums, psiholoģiski motivētāks laulības dzīves tēlojums."

Anita Rožkalne. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

"Arī Elitas smalkjūtība apšaubāma. Sevišķi tas sakāms par viņas romānu "Mīlai ziedots mūžs", kas liekas ļoti autobiogrāfisks. Minētas īstajā vārdā pazīstamas personas un organizācijas. Frivola šī lieta tāpēc, ka autore apkārtnes un laikā ziņā sīkumaini fiksē varones intīmās dzīves pikantos, pat ļoti piparotos sīkumus. Zēni politiska kluba telpās tai atklāj mīlestību un grib viņas dēļ nošauties. Piedzīvojušāki kungi turpretī mēģina varoni turpat iegūt ar varu. Ar daudziem viņa koķetē, vienam otram pilnīgi uzticas un tādā kārtā laikam piepilda kluba saucienu "Visu par Latviju!" Tas viss saista, bez šaubām, erotomāna interesi. Bet mūs interesē galvenā kārtā, kur te literāriski vērtīgais. Un te nu liels paldies Elitai par to, ka viņa mūs ilgi nemaldina un jau romāna 5. lappusē iepazīstina ar saviem nolūkiem. Šis romāns esot viņas dienasgrāmata, un viņa par to saka: "Lai neviens nemeklē viņā brīnišķu fantāzijas lidojumu, daiļu, izkoptu stilu, rakstnieces dāvanas. Meklējiet īstenību. Es solu to." Romāna smaguma centrs tātad atrodams nevis darba mākslinieciskajā, bet gan dokumentāriskajā nozīmē. Klubs, ko Elita sauc par Patriotu biedrību, piekopj divas lietas: politiku un uzdzīvi. Interesanti šie uzdzīves apraksti: tāda vaļsirdība, kādu atrodam tur, sastopama tikai Kaijas, Alijas Baumanes un Aīdas Niedras darbos; zināms, daudz mākslinieciskākā veidā. – Kā Elita pati uzsver, viņa savā darbā nav dzinusies pēc prozas mākslas sasniegumiem. Bet romāns var būt romāns tikai tad, ja viņš ir šāds mākslas darbs. Tāpēc pareizāk būtu, ja rakstniece "Mīlai ziedoto mūžu" nesauktu par romānu. Jo kā romāns arī šis darbs ievedams sēnalu literatūras sarakstā. Arī Elitas rakstība nepelnī uzslavu un liecina tikai par aprobežotām elementārām gramatikas likumu zināšanām. Viņas otrs romāns «Sadedzinātās dzīves" visumā no pirmā darba, zināms, neatšķiras. Te nav vairs uzsvērts autobiogrāfiskais elemants. Nav arī tādas deklarācijas par nodomu nepretenciozitāti, kādu redzējām "Mīlai ziedotā mūžā". Otrā darba centrā advokāta Aizas jaunā atraitne, modes salona īpašniece, kas lietā ļoti spilgtu "rouge". "Bālajā sejā viņas mute arvien dega kā asinssārta brūce," raksturo šo dāmu Elita. Aizas kundzes vienīgā nodarbošanās patiesībā ir tāļu ejošs flirts ar katru vīrieti. Viņa sāk ar atdošanos studentam Johanam. Tam "drīz jābeidz inženierzinātņu fakultāte, bet viņa vētrainais raksturs neļauj ticēt, ka tas noritēs gludi" (4. lpp ). Johans savukārt netīšām nodibinājis tuvas attiecības ar dejotāju Ilonu, kas vēlāk izrādās par viņa juku laikos Krievijā nozudušo māsu Silvu. Kļuvusi par skolotāju, Aizas kundze beidzot nonāk sava skolēna, leitenanta Līduma, rokās. Šī erotiskā tvana atmosfaira lasītāju nepamet ne brīdi un dominē nevien katrā autores nodomā, bet pat ikvienā atsevišķā domu gājienā. Arī šis Elitas darbs nekādā ziņā nekuplina mūsu daiļprozu, jo tas tajā neiederas tāpat kā autores pirmais romāns. Sēnalas tur, sēnalas arī te. Savā laikā aktuālā, bet nopeltā Kaija paceļas ar savu problēmatiku šīm dienasgrāmatām augstu pāri. Tāpat kompozīcijā viņa nesalīdzināmi labāka; Kaijai nebija tā: kas uz sirds, tas uz mēles. Viņai bij nevien kas savs ko pateikt, bet arī viņas māka to pateikt nebij nemaz tik smādējama. Turpretī Elitas tēlotā dzīve stereotipiska un tāpēc daudz bālāka par to dzīvi, ar kuru iepazinušies lasītāji neatkarīgi no rakstnieces ierosinājumiem; lasītāji var sacīt: mana pieredze plašāka, es jūtu un pārdzīvoju dziļāk, cēlāk nekā Elita, īsi sakot, autore cieš pilnīgu neveiksmi, izkrīt no rakstnieces lomas."

Baumanis, Arturs. Pelavu raža. Daugava, Nr.7 (01.07.1932)

Elza Marta Dzenis

Elita, Elita Dzenis

Elza Grava

–1926
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Ģertrūdes iela 32, Rīga

1930
Rīga
Beigusi stenogrāfijas kursus.

1917–1919
Sanktpēterburga

1919–1944
Rīga

1944–1951
Vācija

1951–1954
Linkolna

1954
Olbani

1930
Strādājusi par stenogrāfijas skolotāju, papildu skolās provincē.

1931–1934
The Saeima of the Republic of Latvia
Jēkaba iela 11, Rīga
Strādājusi Saeimas stenogrāfijas birojā.

1934
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija
Rīga
Stenogrāfiste

1944
Vācija
Komendante bēgļu nometnē.

1944
Vācija

Katskilu brāļu kapi