Elizabete Damberga par savu studiju laiku Tērbatā"Cara laikos sievietēm studēt universitātēs vispār neatļāva. Vienīgā iespēja studijām bija sieviešu četrgadīgie kursi. Tur arf iestājos. Lekcijas notika krievu valodā, un manu mācībspēku starpā bija arī divi latviešu tautības profesori – rakstnieks Lautenbachs-Jūsmiņš, kas lasīja lekcijas vācu literatūrā un prof. Osis psiholoģijā. Pēc kursu beigšanas noliku valsts eksāmenus un saņēmu Tērbatas universitātes beigšanas diplomu filoloģijā."
Austrālijas Latvietis, Nr.1897 (02.10.1987)
Elizabete Damberga par Pirmā pasaules kara gadiem Krievijā un atgriešanos Latvijā"Kad izcēlās Pirmais pasaules karš, dzīvoju pie sava vecākā brāļa – virsmežziņa Tihvinas tuvumā, Krievijā. Karam ieilgstot, paziņas no Tērbatas laikiem mani un jaunāko brāli Valdemāru aicināja doties uz Omsku Sibīrijā. Tur sastapu daudz latviešu. Strādāju ministrijas izziņu nodaļā. Latvieši rīkoja teātra izrādes, un kādā Blaumaņa lugā spēlēju nelielu lomu. Omskā piedzīvoju lielinieku ienākšanu un to padzīšanu. Valdības mainījās vairākas reizes. lepazinos ar vēlāko rakstnieku un redaktoru Artūru Kroderu, kas man sagādāja darbu bērnu vasaras kolonijā. Troickā, netālu no Omskas 1918. gada rudenī nodibinājās latviešu pulks, kurā bija iesaukts arī mans brālis Valdemārs. Politiskais stāvoklis pasliktinājās. Troickas pulks atkāpās cauri Omskai, un pusstundas laikā man bija jāizšķiras par tālāku bēgšanu. 1919. gada pavasarī kopā ar Troickas pulku ešalonā devos uz austrumiem. Brauciens cauri Sibirijai bija dramatisma pilns. Vairākas reizes atradāmies tieši cīņu joslā, lielinieki daudzus atgrieza atpakaļ citi neizturēja un paši pārgāja
sarkano pusē. Bargais Sibirijas klimats, 40 grādu sals, sniega puteņi radīja kavēšanos; ešaloni iesniga, paši attīrījām sliedes, pat kājām gājām. Pagāja mēneši, līdz sasniedzām Krasnojarsku, kur uzturējos ilgāku laiku. Kad lielinieki tuvojās Krasnojarskai, bija jābēg tālāk. Ceļš veda cauri Mandžūrijai. Trūka vagonu. Ar lielu lūgšanos iekļuvu čechu bruņotā vilcienā, kur biju vienīgā sieviete. Lielinieki sekoja, un vilciena apkalpe aiz mums iznīcināja tiltus un citus militārus objektus. Sakari ar Troickas pulku bija zuduši. Vilcienā kopu ievainotos čechus un atsevišķus latviešus. Polītiskais stāvoklis bija nepārredzams. Pagāja nedēļas un, tuvojoties Vladivostokai, laimīgi atkal sastapām Troickas pulku. No Vladivostokas ar krievu tirdzniecības kuģi Voroņež 1920. gada jūnijā ieradāmies Nagasaki ostā, Japānā. Man bija sajūta, ka atrodos paradīzē. Oleandri pilnos ziedos, patīkamās, gaišās japāņu tējnīcas. Japāna palikām tikai dažas dienas un, atstājot tālās austrumzemes krastus. Mans brālis sacerēja dzejoli "Ardievu, klusā Nagasaki". Ceļš veda uz Singapuru. Atmiņā palikušas Singapuras divas sejas: bagātie angļu rajoni, skaistās veikalu ielas, gubernātora pils, monumentālā karalienes Viktorijas statuja un bezgala nabadzīgie iedzimto rajoni. Tālāk sekoja garais kuģa brauciens pa Indijas okeānu uz Adenu. Okeānā mūs sasniedza priecīgā vēsts, ka nodibinājusies Latvijas valsts. Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Vidusjūra, Gibraltārs un beidzot Anglija. No turienes sākās pēdējais ceļa posms uz brīvo Latviju, un 1920. gada 3. oktobrī iebraucām Liepājas ostā. Garais, pārdzīvojumu pilnais pasaules apbrauciens bija beidzies."
Austrālijas Latvietis, Nr.1897 (02.10.1987)