Elīna Līce

Roles: poet

Elīna Līce (1979) – dzejniece, dziesminiece. Divu dzejoļu krājumu – "Tik tuvu pie" (kopkrājums ar Andu Līci, 2008) un "Redzu" (2018) – autore. Publicējusies tādos izdevumos kā "Domuzīme", "Konteksts", "Karogs", "LMM", "Kultūrzīmes" un "KDi", dzeja lasāma vairākos kopkrājumos. Darbojas arī kā mūziķe, koncertdarbībā īpašu vietu ieņem autormūzika un dažādu tautu etniskās noskaņas.

Author (26)

Person of reception (15)

Birth time/place

22.07.1979
Jūrmala

Professional activity

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija
1999: dzejas kopa žurnālā "Vides Vēstis" (maijs)

Dzejas publikācijas dažādos izdevumos: "Domuzīme", "Konteksts", "Karogs", "LMM", "Kultūrzīmes", "KDi" u. c.

Dzejoļu krājumi
2008: "Tik tuvu pie" (kopkrājums ar Andu Līci)
2018: "Redzu"

MUZIKĀLĀ DABĪBA

2011: veikusi mūzikas ieskaņojumu dokumentālajai filmai "Pateikt un pateikties" (LTV)
2011: veikusi mūzikas ieskaņojumu dokumentālajai filmai "Ceļa domas" (OMB)
2014: atskaņojusi muzikālo pavadījumu Lāsmas Kugrēnas jubilejai veltītajā izrādē "Jaucības un nejaucības"
2014: piedalījusies Arņa Miltiņa mūzikla "Kaiju kalns" (libreta autore Agita Draguna) koncertuzvedumos
2021: dzejas un mūzikas kompozīcijas "Māsai sievietei" autore un izpildītāja ("Latvijas Radioteātris 2021", režisors Dzintars Tilaks)

Uzstājusies un veikusi ierakstus ar postfolkloras/pasaules mūzikas grupu "Baobabs".

Veikusi individuālo koncertdarbību dažādos pasākumos.

Darbojas etnogrupā "Ogas".

Quotes

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "REDZU"

"Elīnas Līces dzejas krājuma "Redzu" atslēgvārdi – sievišķi jutekliskais, autentiskais, folkloristiskā slāņa stilizācijas. Viņas lirika ir izteikti femīnā dzeja, kuras analīzē iederīgs varētu būt kāds no feminisma literatūrkritikas skatījumiem. "Atpazīšanas zīmes" – mītiski folkloristiskais slānis, arī neomītisms/postfolklorisms. (..) Vairākos dzejas tekstos iekodēts aizlaicīgs pirmmātes pamatīgums, pirmatnīgums, sievišķā sākotne, sievišķais, mātišķais – arī instinktīvais – spēks. Šī sievišķā sākotne, "pirmmātes ideja" veido īpatnu jutekliskumu, reizēm kaislu, bet arī patiesu un tīru – "Siltums, / smaržojošs pēc maizes / kukuļiem, kurus paceļ / un pie krūtīm glauž / sievietes apaļās rokas" (6). Šo motīvu pat gribētos atzīmēt kā vienu no iedarbīgākajām Līces poētikas kvalitātēm – ietērpt vārdos jutekliskas, arī instinktīvas, taktilas pieredzes pavedienus. Šī tipa teksti arī subjektīvi šķiet vieni no mākslinieciski iedarbīgākajiem. (..) Par krājuma dominējošo noskaņu – to, kura Līci atšķir no citām viņas paaudzes dzejniecēm, – par Līces kā dzejnieces rokrakstam īpaši raksturīgo tomēr gribētos nominēt neomītisko, stilizēto folkloras slāni, īpaši iezīmēto mātišķo, sievišķo niansi."

Līvija Baumane–Andrejevska. Neaptraipītā ilgu dzīve. Ubi Sunt, 07.01.2019.