Eduards Salenieks

06.06.1900 – 06.05.1977

Eduards Salenieks (1900–1977) – rakstnieks, žurnālists. Dzimis Baltkrievijā latviešu izceļotāju kolonijā. No 1934. līdz 1937. gadam strādāja latviešu literatūras apgādā "Prometejs" Maskavā. Salenieks ir viens no retajiem latviešu kultūras darbiniekiem 30. gadu Krievijā, kurš Staļina "tīrīšanu" laikā paliek dzīvs. 1937. gadā represēts un izsūtīts uz Kolimu, 1946. gadā atbrīvots. 1947. gadā pārcēlies uz dzīvi Latvijā, dzīvojis Jēkabpils apriņķī un Rīgā. 1956. gadā reabilitēts. Nozīmīgākie darbi: romāns "Roberts Zalāns" (1958), atmiņas par latviešu rakstniekiem Padomju Savienībā 20.–30. gados "Tā viņi strādāja" (1967, 1969) un autobiogrāfisko romānu virkne "Mētelis, šūts no ielāpiem" (1967),"Otrais mētelis, šūts no ielāpiem" (1969), "Neskrej ugunī!" (1972), "Neizlaid airus no rokām!" (1975), "Vēstures ratu griez arī tu!" (1978). Rakstījis arī pasakas un stāstus bērniem.

Author (123)

Author of the comment (1)

Person of reception (92)

Birth time/place

06.06.1900
Mogiļevas apgabals
Mogiļevas guberņas Oršas apriņķa Puščas latviešu kolonijā

Place/time of death

06.05.1977
Rīga

Personal information

Dzimis zemnieku ģimenē Baltkrievijā, Mogiļevas guberņas Oršas apriņķa Puščas latviešu kolonijā.
1910–1913: mācījies zemstes pirmmācības skolā Zaborjē.
1913–1918: mācījies Neruša zēnu privātģimnāzijā Vitebskā.
1919: brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā, dienējis Vitebskas kara hospitālī.
1920–1921: strādājis par rakstvedi Kokočinas kara komisariātā.
1922: strādājis par skolotāju Jarošinas pagastskolā.
1923–1929: strādājis par skolotāju Lašņevas septiņgadīgajā skolā.
1929–1930: strādājis par skolotāju Ernesta Eferta-Klusā vārdā nosauktā kolhoza skolā Veļikije Luku rajonā.
1934: bijis laikraksta "Komunāru Cīņa" literārais redaktors Maskavā.
1934–1937: bijis Bērnu un jaunatnes daiļliteratūras redakcijas atbildīgais redaktors izdevniecībā "Prometejs" Maskavā.
1937–1946: represēts, bijis izsūtījumā Kolimā.
1947: pārcēlies uz dzīvi Latvijā.
1947–1949: strādājis par rēķinvedi Mežzemes septiņgadīgajā skolā Jēkabpils apriņķī.
1956: reabilitēts.
1960–1977: dzīvojis Rīgā.

Professional activity

No 1917: publikācijas krievu valodā.
1921: pirmā publikācija latviešu valodā – dzejolis
"Vētra pa pasauli drīzi sāk plosīties" Petrogradas laikrakstā "Komunists", 29. aprīlī.
1934–1937: bijis Bērnu un jaunatnes daiļliteratūras redakcijas atbildīgais redaktors izdevniecībā "Prometejs" Maskavā.
50. gadu beigās: vadījis Jēlabpils novada jauno autoru apvienību.
Eduarda Salenieka darbi tulkoti krievu, armēņu, moldāvu, kirgīzu un ukraiņu valodā.
Stāsti un tēlojumi1924: "Rudzu puķes".
1930: "Cilvēku ceplis" (Maskava: Prometejs).
1931: "Nesalaužamie" (Maskava: Prometejs).
1934: "Jautrais rudens" (Maskava: Prometejs).
1935: "Līvijas stāsti" (Maskava: Prometejs).
1949: "Dzegužmala" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1957: "Atbalsis skan" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1970: "Kā nu
kurš" (Liesma).

Stāstu cikls par Robertu Zalānu, vēlāk stāsti apvienoti romānā "Roberts Zalāns" (1958):
1935: "Knislis" (Maskava: Prometejs).
1936: "Vilcēns" (Maskava: Prometejs).
1949: "Viņās dienās" (Latvijas Valsts izdevniecība) – grāmatu veido iepriekš publicētie stāsti "Knislis" un "Vilcēns"; romāna "Roberts Zalāns" 1. grāmata.
1952: "Soli pa solim" (Latvijas Valsts izdevniecība); romāna "Roberts Zalāns" 2. grāmata.
Atmiņas1967, 1969: "Tā viņi strādāja" (atmiņas par latviešu rakstniekiem Padomju Savienībā 20.–30. gados) (Liesma; periodikā 1964–1968).
Romāni1958: "Roberts Zalāns" (Latvijas Valsts izdevniecība).

Autobiogrāfisku romānu virkne:
1967: "Mētelis, šūts no ielāpiem" (Liesma).
1969: "Otrais mētelis, šūts no ielāpiem" (Liesma).
1972: "Neskrej ugunī!" (Liesma).
1975: "Neizlaid airus no rokām!" (Liesma).
1978: "Vēstures ratu griez arī tu!" (Liesma).
Grāmatas bērniem1954: "Zilās podziņas" (kopā ar Mirdzu Osīti) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1958: "Grābeklītis" (kopā ar Mirdzu Osīti) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1964: "Piektais ritenis" (kopā ar Mirdzu Osīti) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1967: "Vāverīte Edīte" (Liesma; periodikā 1963).
1970: "Pasaulē brīnumu daudz" (Liesma).
Dzeja1927: "Pirmdienas gaitā" (Ļeņingrada: Ļeņingradas proletārisko rakstnieku asociācijas latvju sekcija).
Lugas1928: "Sarkanais patērētājs" (Maskava: Prometejs).
1929: "Fronte bez ložberiem" (Minska: SPRS Tautu centrālā izdevniecība).
1934: "Neticami, bet fakts".
1950: "Mežā" (bērnu luga; žurnālā "Bērnība", Nr. 8).
1959: "Bet zeme griežas" (publicēta "Izlasē", Latvijas valsts izdevniecība, 1960).
1964: "To prasa vēsture" (nepublicēta).

Izlases1960: "Izlase" 2 sējumos (Latvijas Valsts izdevniecība).

Quotes

Par Eduarda Salenieka daiļradi
"Pieredzēto un pārdzīvoto gan jaunībā Puščā un ģimnāzijā Vitebskā, gan skolotāja un žurnālista gaitās, gan Maskavā redakciju darbā Salenieks prata skatīt ciešā saistībā ar laikmeta sabiedriski politiskām norisēm, prata individuālo, autobiogrāfisko pacelt mākslinieciska vispārinājuma līmenī. (..) Skarba dzīves patiesība, saliedēta ar latviešu kolonijas sadzīves kolorītu un autora personīgo izjūtu konkrētību, piešķir Salenieka daiļradei savdabīgu pievilcību.
Mūža pēdējo cēlienu (..) raksturo pievēršanās aktuālām pēckara gadu sabiedriskām parādībām, piemēram, kolektivizācijai, un memuārliteratūrai. Šķiet, neizsmeļams ir Salenieka jaunības dienu atmiņu pūrs. Nāk klajā interesantas, dzīvi un tēlaini uzrakstītas grāmatas: "Tā viņi strādāja" (1967), "Otrais mētelis, šūts no ielāpiem" (1969), "Neskrej ugunī!" (1972). Tajās rakstnieks attēlo gan savu bērnību un jaunību Baltkrievijā, gan dalās iespaidos par 20.–30. gadu kolēģiem – Padomju Savienībā strādājošiem latviešu rakstniekiem L. Laicenu, E. Efertu-Kluso, R. Eidemani, O. Rihteru, J. Eiduku, Sudrabu Edžu un citiem.
Eduards Salenieks stāsta vienkārši, pārliecinoši. Viņa darbi saista ar reālistisku tiešumu, vēsturisku konkrētību, stila krāsainību. Tajos kā pašā dzīvē ir skarbi traģiski toņi, ir veselīgs humors, dzirkstošas asprātības, neparasti, bet trāpīgi salīdzinājumi, savdabīgas autora piebildes, sulīgi tautas izteicieni. Tur ir sāpes un prieki, gaiši un ēnaini brīži, labi un slikti cilvēki. Taču labo, gaišo brīžu un ļaužu ir vairāk, un tie palīdz veidot dzīvi."

Gudriķe Biruta. Eduarda Salenieka piemiņai. Rīgas Balss, 1980. gada 6. jūnijs.
“[Eduards Salenieks] dzimis 1900. gadā Baltkrievijā, Mogiļevas guberņā, Puščas latviešu kolonijā, kur, zemi un laimi meklēdami, 19. gadsimta otrajā pusē bija aizceļojuši vecvecāki, pēc izcelsmes elksnieši un saucieši. Eduarda Salenieka visai raibo un reizē traģisko dzīvi varam skatīt viņa autobiogrāfiskajos darbos, sevišķi tādos kā “Mētelis, šūts no ielāpiem”, “Otrais mētelis, šūts no ielāpiem”, “Neskrej ugunī”, “Neizlaid airus no rokām”. Asprātīgā, it kā fragmentārā un tomēr cieši sasaistītā stāstījumā atspoguļojas mūžs: grūtais ceļš pie izglītības, jaunekļa gaitas pilsoņkarā Sarkanajā Armijā, skolotāja darbs Ernesta Eferta kolhoznieku jaunatnes skolā. Tāpat arī tas laiks, kas veltīts latviešu avīžniecībai un grāmatizdošanai Maskavā (“Prometeja” izdevniecībā). Desmit gadi Eduarda Salenieka dzīvē ir visgrūtākie, jo viņš tiek netaisnīgi represēts. Taču 1947. gadā viņš, ticīgs dzīvei, atnāk uz savu senču dzimteni Augšzemē, lai sāktu iekarot vietu literatūrā atkal no jauna. Top viņa pirmais lielākais darbs “Roberts Zalāns”. Tieši Jēkabpilī dzīvojot, Eduards Salenieks atgūst rakstnieka vārdu un kļūst plašāk pazīstams. Vēlu gan – viņam jau sešdesmit gadu. Un tomēr – nav nokavēts: top darbi, kas latviešu literatūrā paliks nezūdoši. Cits pēc cita tiek uzšūti tradicionālie “mēteļi”. Tajos izlietota īpatnēja daiļrades metode: dialogs starp rakstnieku Eduardu un viņa dubultnieku Čaro. Abi nemitīgi sarunājas – atceras, strīdas. Vārdu sakot, izcilā kopīgo mūžu pa strēmelēm vien, izvērtē un tad kopā šuj.”

Ķuzāne Lūcija. Sarunas ar Čaro. Cīņa, 1987. gada 29. janvāris.