Edgars Sūna

Dzimis saimnieka ģimenē.

1916-1918: atradās bēgļu gaitās Krievijā.
1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: izceļoja uz ASV.

Publicējies no 1921. Recenzijās un rakstos, kas publiceti žurnālos "Ritums", "Latvju Grāmata", "Sējējs" u. c., aplūkota galvenokārt daiļdarbu formas elementu lietojuma organika, novatorisma iezīmes poētikā un pasaules izjūtā.

Publicējis apcerējumus par rakstniekiem un rakstniecību, kā arī recenzijas periodikā par Augustu Apsīti-Apsesdēlu, Augustu Braču, Pēteri Ērmani, Viktoru Eglīti. Ādolfu Ersu, Jāni Ezeriņu, Jēkabu Janševski, Kārli Jēkabsonu, Kārli Krūzu, Andreju Kurciju, Linardu Laicēnu, Aīdu Niedru, Jāni Poruku, Pāvilu Rozīti,
Jāni Sudrabkalnu, Kārli Štrālu, Arvedu Švābi, Jāni Veseli un Eduardu Virzu.

Sarakstījis grāmatas
1925: "Fricis Bārda".
1948: "Literārā saruna ar kritiķiem un rakstniekiem".
1968: "Negatīvais stils"; otrā daļa un apcere "Uguns" palikušas manuskriptā.
1978: "Izteiksmes iespējas" (1978).

1986: pie Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda sāka darboties dzīvesbiedres Melānijas Sūnas izveidotais Edgara Sūnas piemiņas fondu, tiek piešķirti finansiāli atbalsti.

Par grāmatu "Literāra saruna ar kritiķiem un rakstniekiem" (1948)"Tā ir loti nopietna grāmata, par ko tagad runāsim, varbūt pati nopietnākā, kas mums pēdējos divi gadu desmitos radusies par principiāliem jautājumiem nacionālās rakstniecības ideoloģijā. Grāmatas autors Edgars Sūna valsta laika vidus posmi bija pazīstams kā viens no visvairāk respektējamiem literatūras kritiķiem, bet kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi pārstāja publicēties, kļuva pat piemirsts. Literārā saruna liecina, ka Sūnas klusēšana bijusi tikai ārēja. Patiesībā viņš visu laiku ārkārtīgi uzmanīgi sekojis visam, kas notiek latviešu rakstniecībā, smalki analizēdams un vērtēdams katru kaut cik nozīmīgu parādību, lai tad beidzot veidotu noteiktu spriedumu par mūsu literatūras pašreizējo stāvokli un turpmāk ejamiem ceļiem. [..] Grāmatas ievads par satura un formas Jautājumu un sekojošās nodaļas par kritiku, literārās apziņas līmeni un autoru garīgo atbildību organiski sasaistās kopā. lai pēdējā nodaļā nonāktu pie kardinālā jautājuma: Kas rakstniekam ir ko teikt. reap. - kas un kā rakstniekam sakāms, lai latviešu literatūra rastos tiešām lieli, paliekami darbi ar pārlaicīgu nozīmi visā mūsu nacionālās kultūras celtnē? Edgara Sūnas literārais credo būtu formulējams tā: Rakstniecība ir nopietns sabiedrisks faktors, ar sabiedrību palaikam saprotot visu tautu; rakstnieka pienākums "izteikt to īstenības pārdzīvojumu un no tā Izrietošās cilvēka atziņas, kas noteiktās sakarībās saviļņo un vada tautu un savā dinamikā vairāk vai mazāk atbalsojas katrā atsevišķā locekli un pat dzīves sīkās un niecīgās lietās".

Rudzītis, Jānis. Edgara Sūna Literārā saruna ar kritiķiem, teorētiķiem un rakstniekiem. Latvija, 1949, 30. jūl.

lawyer
literary critic
literary scholar

Fraternitas Rusticana
Artilērijas iela 34, Rīga

1913–1915
Jelgava Secondary School of Agriculture
Jelgava
Tolaik, Jelgavas Lauksaimniecības skola.

1916–1918
Staraja Rusa
Mācījies reālskolā.

1919–1921
Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija
Lielā iela 17, Jelgava

1921–1933
University of Latvia
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē; studiju virziens: tieslietas.

1934–1940
Rīga
Advokāts un Tautas labklājības ministrijas pilnvarnieks Rīgas centrālajā slimo kasē.

1940
Hipotēku banka
Rīga
Valdes loceklis, zvērinātā advokāta palīgs.