PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "KAILSALS" (PĒTERGAILIS, 2012)
"Lakoniskums un izteikta precizitāte kopā ar pamatīgu un autorei raksturīgu tēlu sistēmu (dabas, gadalaiku u. c tēli) veido stabilu, oriģinālu un pārliecinošu poētiku. Dzejniece valodu lieto prasmīgi, tekstiem nav raksturīgas manipulācijas ar valodu, tukšas valodspēles, rotaļas ar vārdiem šeit ir izteiksmes līdzeklis, nevis pašmērķis."
Kuduma, Katrīna. Sulīgu dzērveņu sauja kā ēsma.
Satori, 13.06.2012.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "IEKŠPAGALMS" (PĒTERGAILIS, 2014)
"Domājot, kāpēc šie teksti tik ļoti fascinē un pievelk, gribas apgalvot, ka Dainas Sirmās dzejas varone šībrīža latviešu dzejā iemieso Mātes lomu: šajos dzejoļos ir kāds īpašs miers un pārliecība, kas tos padara iespaidīgākus par intelektuāliem vai emocionāliem izvirdumiem vai priecāšanos par savu asprātību, erudīciju vai fantāzijas pārbagātību."
Vērdiņš, Kārlis. Pakasīt Zaļkalna cūkai aiz auss.
Kultūras Diena un Izklaide, Nr. 199, 2014.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "DIEVAINES" (PĒTERGAILIS, 2017)
"Dievaines" iespējams uzlūkot arī kā Sirmās līdzšinējās dzejas poētikas pilnbriedu un zināmā mērā galapunktu – nenoliedzot pieņēmumu, ka autori interesējošās tēmas un motīvi nemitīgi tiecas virzībā uz bezgalību. Respektīvi, viņas dzejai šķietami nav robežu visdažādākās vēsturiskās pieredzes rekonstruēšanā, kamēr vien pašai autorei tas ir interesanti, apmēram tāpat kā ar igauņu klasiķa Matsa Trāta "Haralas dzīvesstāstu" apjomīgo tekstu korpusu. Abu iepriekšējo krājumu – "Kailsals" (2012) un "Iekšpagalms" (2014) – kontekstā "Dievaines"
iespējams teorētiski pieņemt par skaļi nepieteiktas triloģijas noslēgumu, ja vēlamies vienkārši spēlēties ar skaitļa "trīs" maģisko pievilcību. Vienlaikus Sirmā laikam uzklausījusi iepriekš izskanējušo kritiķes Andas Baklānes aicinājumu “pieķerties kādai garākai dzejas formai”, un jaunāko krājumu veido gandrīz tikai klasiski izkārtoti dzejoļu cikli."
Madris, Aivars. Atgriezties mājās pie savējiem.
Punctum, 07.02.2018.
"Arī trešā Dainas Sirmās dzejoļu grāmata apliecina dzejnieces savdabīgo rokrakstu, kurā divdesmit pirmajam gadsimtam atbilstošas metaforas ērti sadzīvo ar naivā reālisma manierē gleznotu ainavu. Par vienu no spēcīgākajiem izteiksmes līdzekļiem šajā grāmatā kļūst dažādu tautu personvārdi, arī īpašvārdi, to kuplais skaits pie veļu galda neļauj norimt sarunām, neļauj nogrimt aizmirstībā nevienam liktenim, nevienam pieredzes zibsnim. Dzejoļi pulsē apbrīnojami latviski un mūsdienīgi, un šis apgalvojums man pasprūk tik dabiski, ka nevaru atminēties, kad vēl pēdējo reizi būtu ko tādu teicis."
Raups, Edvīns. Daina Sirmā. LALIGABA ekspertu vērtējumi.
laligaba.lv""Dievaines" gluži kā smaga villaine glabā iepriekšējo paaudžu atmiņas un smaržas, piesūkusies kara laiku rudzu maizes sārtuma, pelējuma un sīku aizlaiku gružu, kas krājušies mātes kumodes apakšējā atvilktnē, kuru bērnam aiztikt nav ļauts. Bet lasītājs ir negausis, tas nespēj ievērot lieguma, apliek villaini ap pleciem un ieelpo zemes bites, kūtsmēslu garaiņus, karstus kāpostus un suņspalvu kulainīšus, bet raupjajā dzīparu rakstā satausta bērza tāsī grieztos Mēdzūlas krustus un Ārciema baznīcas zvana mēli, – tik dzīva ir Dainas Sirmās iztēle, šajā krājumā pārkāpjot savas pieredzes robežas, tā vietā izdzīvojot notikumus, kurus lasītājam piedzīvot nav bijis lemts. Un lasītājs tajā iegrimst kā avotā, kā purvā, kā bula laika karsonī."
Ozoliņš, Jānis. Daina Sirmā. LALIGABA ekspertu vērtējumi.
laligaba.lv"Krājums "Dievaines" ir veltīts aizgājušo paaudžu atcerei, dzejnieces dzimtas un vēsturisku personību piemiņai. Stāstījums rodas, dzejoļus izvēršot garākos ciklos, pieminot ģimeni, plašo radu pulku un pagātnes notikumus. Krājuma turpinājumā leģendu ģeogrāfija izplešas, laiktelpa aiztiecas līdz vēsturiskajai Valmieras degšanai, epizodēm no citzemju ceļojumiem. Dainas Sirmās dzejas krājumi pieaug stiprumā. Atceros, ka "Kailsalu", autores dāvinātu, izlasīju autobusā Valmiera – Rīga vienā sajūsmas pacilājumā, toties "Dievaines" ir gandrīz fiziskās sāpīgās sajūtās tverama dzeja “…bez zvaigznēm irstošie cimdi/ ārda līdzi mūsu rokas pa vīlēm”; “…retumis tomēr kūtsmēslos novārīti/ kritušo pirkstiņi acu āboli iekšas/ lien ārā no zemes…" Krājums noslēdzas ar dzejas ciklu “Pašu ļaudis”, kas veltīts kāda Latvijas pagasta vecajiem. Tas ir stāsts par aizejošās dzīves svinēšanu nāves priekšnojautās. Taču te nav nekādas banalitātes, dzejnieces vārdos pulsē mūžības apjausma un patiesa dzīves jauda."
Tretjakova, Silvija. Daina Sirmā. LALIGABA ekspertu vērtējumi.
laligaba.lv