Benita Veisberga

Dzimusi skolotāja ģimenē. Tēvs – Arturs Veisbergs (1896–1984), Latvijas Tautas universitātes Jelgavas nodaļas vadītājs(1925–1940) un Hercoga Pētera ģimnāzijas kosmogrāfijas un matemātikas skolotājs, ģimnāzijas direktors (1941–1944). Māte – Alise Veisberga (dzimusi Fridrihsone).

LITERĀRĀ DARBĪBA

1956: pirmā publikācija – tēlojums "Ar Oldzīti" žurnālā "Jaunā Gaita" (5.–7. nr.) publicēts ar ps. Benita Nita.
Īsprozu un dzeju publicējusi trimdas izdevumos – "Laikmets", "Jaunā Gaita", "Latvija Amerikā", "Tilts", "Laiks", "Treji Vārti", "LaRAs Lapa", "Karogs", "Austrālijas Latvietis".
Kopš 20. gs. 50. gadu beigām piedalījās literāros sarīkojumos, Jaunatnes dienās, Dziesmu svētku Rakstnieku cēlienos ASV un Kanādā.
Publicējusi apceres par mākslu periodiskajos izdevumos "Ceļa Zīmes", "Jaunā Gaita" u. c.

LITERĀRIE DARBI

1968: "Es, tavs maigais jērs" (Latvijā 1992) (J. Jaunsudrabiņa prozas balva)
1977: "Orindas piezīmes"
1985: "Brīnumaini" (Kultūras fonda balva 1986)
1995: "Trimdas grāmata"

Benitas Veisbergas darbiem raksturīga asociativitāte, izsmalcinātība un ietiekšanās lietu būtībā.

PAR GRĀMATU "ES, TAVS MAIGAIS JĒRS" (1968)

"Benita Veisberga apbalvota ar ļoti izcilām raksturotājas spējām. Viņai vajag pavisam maz, lai uzvilktu dažādu cilvēku portretus ar izteiksmīgiem vaibstiem likteņa lemtās dzīves fonā. Veisbergas romānu var saukt arī par 175 lappušu garu, "iekšējo monologu", kurā nepārtrauktā plūsmā slīd garām domas, pārdomas, iedomas. Izjūtas, vērojumi, atmiņas, visādas liktenīgas nojautas, rotaļāšanās ar pašnāvības nodomu. Tas ir plašs dvēseles stāsts. Domājams, grodas fābulas un stingra sižeta trūkums daudzus lasītājus, kas nav pieraduši pie "antiromāna" manierēm, šis dvēseles stāsts sākumā atstās vēsus. Bet, ja pēc tam kaut cik būs pamodināta interese, ja radīsies cenšanās nopietnāk lejusties, nāksies beidzot atzīt, ka Benitas Veisbergas romāns Es, tavs maigais Jērs ir pat ļoti valdzinošs, ļoti svaigs darbs. Katrā ziņā romāna autore ir ļoti redzīga, |ott dzirdīga rakstniece, viņa spēj uztvert un atklāt pat brīnum sīkas nianses izjūtās un pārdzīvojumos."

Rudzītis, Jānis. Es, tavs maigais jērs. Latvija, 1968, 12. marts.

"Veisbergas grāmata lasās viegli un tek kā zemapziņa. Zināmā veidā šis "romāns" arī ir zemapziņas risinājums uz papīra. Veisberga, notēlojot citus cilvēkus, dabu un pašas attiecības ar pasauli, atklāj daudz par sevi. Grāmata, liekas, dažkārt kļūst ļoti personīga, un lasītājam rodas sajūta, ka viņš, piezadzies pie vaļēja loga, raugās lekšā un redz to, ko tam nemaz redzēt. [..] Taču ne jau šis stāsts – sievietes šķiršanās no viena vīra un iemīlēšanas citā – ir grāmatas saturs, bet sievietes jūtas, pieskaroties un atkal aizpeldot no cilvēkiem, veroties pašai sevī, meklējot atbildi – jēgu dabā, ir grāmatas kodols un veidols. Stāsts ir tikai skelets, uz kā Veisberga pin un veido savu sāpi, savu grāmatu. [..] Tā kā man dzimtene fiziski nav Latvija, bet abstrakti tā var būt, tad es tomēr varu izjust un saredzēt šis ilgas pēc dzimtenes– vietas, kur atpūsties no skaļās, nerimtīgās pasaules, pēc vietas, kurai pieķerties modernās dzīves aukā. Veisbergai dzimtene ir nākotne, kas solās būt skaistāka, tīrāka par tagadni. Abi ir sapņi – abi sāp.

Ruņģe, Sniedze. Jauna latviete svešumā. Laiks, 1968, 2. aug.

PAR GRĀMATU "ORINDAS PIEZĪMES" (1977)

"[..] ir ne mazāk personiska un subjektīva grāmata, taču pavisam atšķirīga no debijas grāmatas. Romāna vietā autore uz papīra atstājusi refleksijas, piezīmes, kam tiešs sakars ar viņas konkrēto Īstenību, ar ikdienu Orindas pakalna mājā. "Orindas piezīmju" saturā – īsas miniatūras, uzmestas, pierakstītas starpbrīdi starp divi nevaļām, vai starp divi garlaicībām, divi ikdienām. Tās ir stundu atblāzmas, brīžu dokumenti, dažreiz arī nekas vairāk, kā pierakstītas bērna izteikas vai noreaģēšanās pēc satikšanas ar kādu cilvēku, kurš reiz bijis citāds, un tāds "citāds" palicis atmiņā, bet tiekoties izrādās kļuvis par kaut ko pavisam citu. Varētu ari sacīt: dienas grāmata. Bet notāciju – kurā dienā, kura mēnesi – nav, ir tikai it kā brītiņi nepārtrauktā plūsmā, kad līdztekus uz priekšu tek laiks, cilvēka dzīve, notikumi mājās un pasaulē. Konkrētību Veisbergas „Orindas piezīmēm" piešķir vienīgi gadskārtu maiņas, Kalifornijas gadskārtu."

Irbe, Gunars. Briesmīgi - kaķim apgriezt nagus! Latvija, 1977, 19. marts.

"Viņas visjaunākajam sniegumam ir ļoti personīgu dienasgrāmatīgu piezīmju daba. No otras puses– šo miniatūru krājumu apvieno stingra saite – kopīga ideja un īsprozas meistarība. [..] Skaista, dziļdomīga grāmata."

Baumanis, Arturs. Pārdomu grāmata. Laiks, 1977, 2. apr.

PAR GRĀMATU "BRĪNUMAINI" (1985)

"Tanī viņas personīgais pārdzīvojums tomēr tverts tā, ka tas vairs nav kāda atsevišķa "es" atziņu loks, bet gan kļūst par simboliem, kas nozīmīgi visiem lasītājiem. [..] Benča Jelgava tiek celta un veidota, lai apliecinātu, ka cilvēks gan var aiziet no mājām, bet ka mājas nekad nepamet cilvēku. [..] Karš iznīcināja Jelgavu ar visiemtās dārzos iekļautajiem gadsimtu namiem. Tagadnē tā tapusi par akmeņu pilsētu. [..] Tagadnē pāri Benitas Veisbergas vectētiņa un vecmāmiņas brīnumainajam dārzam pārliets asfalta segums, virsū uzcelts ugunsdzēsēju depo. Taču Veisbergas apziņā dārzs izspraucies cauri zemes lodei, ievietojies un dzīvo tālāk viņā. [..] grāmata "Brīnumaini" ir tapusi par krāšņu pieminekli kara ugunis sadegušajam mājām, grāmatām, rakstāmgaldiem, dārziem, labiem, dāsniem cilvēkiem, latviešu zudušajai pasaulei. Sev, savam konfliktam risinājumu meklējot, rakstniece pārkāpusi sava "es" robežas un spējusi dot grāmatu, kas skar ikvienu tās lasītāju gluži būtiskā veidā."

Ruņģe, Valija. Ciemā uz savu māju. Laiks, 1986, 18. jūn.

PAR GRĀMATU "TRIMDAS GRĀMATA" (1995)

"No uzbūves viedokļa Veisbergas tekstu varētu saukt par mozaīku, kas sastāv no dažāda lieluma fragmentiem, ainām no Kalifornijas un Latvijas dabas, dzīves un sadzīves, ar dažādu tēlu un tipu ieskicējumiem, ar pārdomām par redzēto, lasīto un iedomāto. Šie ir fragmenti, aprauti un paplašināti, ne visi ir viens ar otru loģiski vai chronoloģiski sasaistīti. Bet lasītāju šie "pārrāvumi" nenomāc, jo blakus pārsviedieniem ir turpinājumi un modulēta atkārtošanās. Ari zināmi dabas motīvi parādās atkārtoti – eikaliptu koks pie autores mājas Kalifornijā, liepa Latvijā. Klusā okeāna akmeņainā piekraste u. c. Portretu galerijā izgaismojumi mainās un papildinās ar tipiem un individiem.

Silenieks, Juris. Pie patiesības mieta piesieta Laiks, 1995, 30. sept.

"Trimdas grāmata" tiešām ir par trimdu – Kalifornijas daba un ļaudis atkal un atkal atver atmiņu ceļu uz asociatīvām ainām un notikumiem bērnībā Latvijā. Bet šis sējums arī izvirza dziļus un grūtus jautājumus par to, kā mēs "trimdu" uztveram, kas tā ir, ko tā mums nodara. Sevišķi sarežģīta ir problēma par to, cik cieši dzimtenes/tēvu zemes/mātes zemes (?) jēdziens, pozitīvi vai negatīvi, saistās ar ģimeni. Vismaz paaudze, kurai Latvijas atstāšana bija vairāk vai mazāk vienlaicīga ar bērnības noslēgšanos (daudziem pāragri), bieži saista īstu vai idealizētu bērnības "paradīzi", totālu vienības sajūtu ar apkārtni un agrajiem gadiem dzimtenē. [..] Dzimtenes atmiņas sarežģas galvenokārt ģimenes attiecībās – attiecībās ar māti. Un šī grāmata ir arī par trimdu no mātes. Autore vēlētos redzēt māti kopā ar dzimteni – un beigās tas viņai ari izdodas. Bet lielākā daļa teksta ir par šo cīņu atrast šo sakaru, to veidot par jaunu. Līdz tam ceļš uz dzimteni ir divkārt apgrūtināts. Jelgava burtiski neeksistē – visas bērnības vietas nodedzinātas. Un Latvija kā "matria", kā mātes zeme, nav pieejama. Visas labās atmiņas saistās ar tēvu (kas ir emigrācijā) un ar vectēviem."

Ezergaile, Inta. Tārps ābolā... Laiks, 1996, 24. janv.

Benita Nita

Antone

Jāņa Jaunsudrabiņa balva
Balva piešķirta par grāmatu "Es, tavs maigais jērs".
1969

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Brīnumaini".
1986

Birutas Senkēvičas-Ziemanes piemiņas fonda balva
Papildu balva piešķirta par stāstu manuskriptā "Eikalipts".
Atzinība
2002