Baiba Bičole

Dzimusi literatūrvēsturnieka Jāņa Bičoļa un baltu filoloģes Līvijas Bičoles (dzimusi Sproģe, 1905–1998) ģimenē.

1944: ģimene dodas uz Vāciju, 1945. gadā no Prāgas laimīgi nonāk rietumos, t. s. amerikāņu joslā.

1950: 23. maijā no Traunšteinas izceļošanas nometnes ģimene izceļoja uz ASV.

Literārā darbība

1953: pirmās publikācijas dzejoļi "Vakara noskaņa", "Cēsu degšana" un "Iela Baltimorē"ASV latviešu jauniešu žurnālā "Raksti".

Dzejas krājumi
1966: "Atrita"
1969: "Ceļos"
1976: "Buŗot"
1981: "Griežos"
1991: "Atgriežos": izlase (Latvija)
2011: "Citviet"

2022:  bilingvāla dzejas izlase "Baltais ūdensputns / A White Waterbirds".

1970: komponists Arnolds Šturms komponējis 4 dziesmas solo balsij ar dzejnieces Baibas Bičoles tekstiem "Novembris", "Aprīlis", "Sarkanu magoņu lauki" un "Ielec logos starainas rozes".

1970: jūnijā zviedru žurnāls "Horisont" trešais numurs publicēts ar apakšvirsrakstu "Baltiski sextiotal i lyrik och prosa" (Baltiešu sešdesmitie gadi lirikā un prozā). Latviešu dzeja un proza žurnālā piepilda 93 lappuses, un to atdzejojuši resp. tulkojuši Juris Kronbergs, Pāvils Johansons un Andrejs Irbe. Speciālnumurā ir šādu latviešu autoru darbi: Alberta Bela, Vizmas Belševicas, Baibas Bičoles, Māra Čaklā, Aldas Darbiņas, Lidijas Dombrovskas Larsenas, Andreja Irbes, Andra Jakubāna, Pāvila Johansona, Tālivalža Ķiķaukas, Montas Kromas, Jura Kronberga, Laimas Līvenas, Dīnas Raunas, Richarda Rīdzinieka, Gunāra Saliņa, Olafa Stumbra, Linarda Tauna, Ojāra Vācieša, Benitas Veisbergas, Gunša Zariņa un Imanta Ziedoņa. Par latviešu prozas attīstību pēc kara, īpaši pēdējos desmit gados, 12 lappušu garā esejā pastāsta prof. Ojārs Krātiņš, un numura nobeigums sniegta žurnālā pārstāvēto autoru "mazā enciklopēdija" ar ziņām par autoriem un to literāro darbību.

1984: literārā mēnešraksta "Karogs" 3. numurā publicēti Baibas Bičoles dzejoļi.
No 1987: laikraksta "Laiks" korektore, no 1993–1997: laikraksta "Laiks" redaktore.

Par dzejas krājumu "Atrita" (1966, Šipenville: Upeskalna apgāds)

".. tā ir organiska un vitāla tuvības izjūta pašas zemes un dzīvās dabas auglības spēkam, reibumam un noslēpumam, kas spilgti izpaužas jau grāmatas pirmajā nodaļā. Sieviete un zeme – abas ir audzelības alcējas, dzīvības nesējas un uzturētājas. Ne velti zeme vai visu tautu uztverē saistās ar sievišķības priekšstatu. Savā dzejā Bičole krāšņās dabas ainās reizē runā par sevi. [..] Dzīve un dzīvība Baibai Bičolei zied visādās krāsās. Vispār, viņas dzeja ir krāsu un krāsainu tēlu bagāta. Jo sevišķi viņa mīl sarkanu, oranžu, dzeltenu, zeltainu, no otras puses ari zaļu, brūnu."
Valtere, Nora. Sievišķīgais pasaules un jūtu pārdzīvojums. Latvija Amerikā, Nr.13 (15.02.1967)

Par dzejas krājumu "Ceļos" (1969, Bruklina; Grāmatu Draugs)

"Savā otrā krājumā Baiba Bičole jau pirmajā dzejolī pārsteidz lasītājus ar drosmi pilnā balsī skandināt jaunu, savā ziņā riskantu motīvu. Taču dzemdības tik tieši neviens mūsu dzejnieks vēl nebija tēlojis. Bet tēlojuma tiešums ir ekstatisks, tās ir gaviles par jaunas dvēseles laišanu pasaulē, un nevienam nav iemesla pārmest dzejniecei, ka viņa šo intimo aktu būtu padarījusi nepieļaujami publisku. Viegli Ceļos atrodami vēl citi dzejoļi ar jauniem motīviem, jaunu tematiku. Savukārt vecie, pat novazātie motīvi Bičoles dzejā skan ar pirmreizīgu svaigumu. Tā tas bija Atritā, viņas pirmajā krājumā, tā tagad Ceļos. [..] Kur Baiba Bičole visspilgtākā?. Tā ir erotiskā dzeja. Un ne grāmatas pēdējā trešdaļā vien. Erotiskas ieskaņas un pieskaņas, stila gleznas ar erotiskām asociācijām nav retums arī dabas un citos dzejoļos. Tiešām šī ir ļoti kaislīga dzejniece! [..] Bičoles dzejoļiem allaž ir sava kompozicionāla grafika, varbūt jau drusku manierīga: Gandrīz vienmēr tie ar savu tekstu virzās no kreisā stūra lappuses augšā uz labo stūri apakšā. Sadalījums pa pantiem nav saistīts ne ar kādu kanonu. Nav atskaņu. Šur tur ieskanas pa asonancei, vārsmas iekšpusē skanīgumu nereti pastiprina alliterācija. Dažuviet uz īsu mirkli nozvana dainu ritmikas raitie pulkstenīšu Citādi Bičoles ritms pilnīgi personisks, bez likumiem, kas regulē sillabotonisko vai tīri tonisko versifikāciju. Šādā formā ieliets Bičoles dzejoļu saturs pārbagātā, impresionistiskā iztēlē."
Rudzītis, Jānis. Pārbagātas iztēles krāšņa arabeska. Laiks, Nr.1 (03.01.1970)

Par dzejas krājumu "Buŗot" (1976, Bruklina: Grāmatu Draugs)

"Baibas Bičoles trešajā dzejoļu krājuma, kas saucas Buŗot, viņas brīvas dzejas elementāri valoda apbur un apgaismo mūs vairāk nekā jebkad. Acumirklīgi viņa spēj savienot seno ar pašreizējo, racionālo ar irracionālo, organisko ar neorganisko. Ja arī dzejoļu atmosfairu rada dažādu skaņu nokrāsas, visumā Bičole savu maģiju panāk nevis ar inkantācijām, bet gan atklājot un piesitot vēl nedzirdētus semantiskus akordus. [..] Vispār viņas dzimtās mēles lokanība vienkārši apbrīnojama, sevišķi zinot, ka dzejniece jau vairāk nekā 30 gadus prom no savas zemes. Kas vēl ar īpašu Intensitāti šo Bičoles krājumu atšķir no iepriekšējiem, ir nāves motīvs. [..] Tā ir dzejiska burvestība. Tā ir burvīga dzeja."
Saliņš, Gunars. World Literature Today.

Par dzejas krājumu "Griežos" (1981, Bruklina: Grāmatu Draugs)

"Savā jaunajā grāmatā Baiba Bičole par dzejnieka uzdevumu saka: "... tu esi jaunas valodas teicējs" (101. Ipp.). Tas ir arī dzejnieces pašas dzejas raksturojums, jo viņa devusi daudz jaunu pavedienu tiklab dzejas saturā, kā izteiksmē. Jaunatklāsmes nepieciešamību rāda arī šīs grāmatas virsraksts Griežos. Vārdam divi nozīmes: pirmā – kustība ap sevi, otra – maiņa. [..] Viņa ir izteikti latviska dzejniece, viena no latviskākām, kas mums bijusi. Ar seno mantojumu, paustu šīsdienas gaismā, viņa ceļ augšā tos senos elementus, kas latviskai pasaulei konstitutīvi, būtiski un nav atmetami. [..] Būdama kosmiska cilvēka, tautas un pasaules uztverē, šī dzeja ir arī kosmiska spēka piestrāvota."
Andrups, Jānis. Kosmiskais skatījums. Ceļa Zīmes, Nr.62 (01.01.1982)

Rumpētere

Zinaīdas Lazdas prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Atrita".
1967

Ērika Raistera piemiņas fonda balva
2001