Par romānu "Virpuļu durvīs" (Kultūras Balss, 1929)
"Romāns vispirms un galvenā kārtā pievilcīgs ar savu pilnīgi vīrietisko vielas uztveri. Izrādās, ka šī rakstniece aptver to pašu domas plašumu un izjūtu dziļumu un dažādību, ko vīrietis. (..)Drošu skatu viņa met modernās sociālās dzīves mutulī un iztver no turienes svaigu, līdz šim neaiztiktu vērtīgu vielu literāriskam veidojumam. Neviens latviešu rakstnieks vēl nav mēģinājis notēlot Krievijas emigranta – baltgvarda tipu (..) Romāna veidojumā vēl nav nosvērtas mākslinieciskas gatavības, viņa kompozīcija ir gabalaina, tipizējumi nervozi izlauzītām kontūru līnijām, tā drīzāk ir romāna skice, nekā pats romāns. Bet šī skice uzrāda spēcīgu, bagātu, augošu talantu.
A. U. Divi sieviešu romāni.
Domas, Nr.10 (01.10.1928)"Austra Ozoliņa–Krauze, kas droši vien šīs aprindas pietiekoši pazīst, ir uztvērusi daudz raksturīga, bet nav pratusi visur īsti cilvēciski pieiet saviem tēliem; tie drīzāk ir ķekataini sarži, zīmēti ar politiski kreisa karikatūrista zīmuli, nekā dzīvi cilvēki. Viņu rīcība pārāk bieži atgādina automātu kustības. Dziņas pēc naudas, ārēja goda, varas, stāvokļa un visādām baudām te ir galvenais dzinējspēks, un nevar liegt, šiem faktoriem ir tiešām milzīga nozīme nevien starptautisko slaistu, bet vispār cilvēku dzīvē, tomēr ārpus šiem faktoriem ir vēl citi, kas virza cilvēkus uz augšu: mīlestība, cēlums, personības apziņa, darbs, gara pilnības tieksme. Pirmie raksturo virpuļdurvju internacionālo sabiedrību, bet otrie mums pavērtu durvis uz patieso pasaules kultūru, kas arī tagadnē uzrāda krietnus dziļumus un augstumus. Ir labi, ka Austra Ozoliņa– Krauze pieiet šai dzīvei ar ironiju, nevis ar atzinīgu jūsmu kā Moriss Dekobrā, tomēr arī viņa netiek pāri baudu pasaules apdārzam. Vienīgais pozitīvais moments romānā – vieglā nēģeru idealizēšana – ir jau tik nodrāzts internacionālajā literatūrā, ka atstāj diezgan pliekanu un banālu iespaidu. Redzams, ka no savas tautas un zemes, no saknēm atrauts darbs paliekošas mākslas vērtības nevar sniegt. Rakstnieces stils ir manierīgs, ļoti mākslots, valodiski smags; daži gorgoniski teikumi top par tukšām frāzēm, piem.: "Nakts sapņojumu un jūras piemiglotā rīta saulē "Hotel de Paris" slīpētā stikla virpuļu durvis griezdamās mānīgi atspīdēja iepretējā kazino greznumu un tam paklātā apaļā apstādījumu laukuma košo dienvidniecību." (23. lpp.). Tamlīdzīgus piemērus varētu izrakstīt simtiem. Kompozīcija konstruēta pēc kinoscēnu principiem, spraiga, kustības pilna. Katrā nodaļā ir kāds centrāls notikums, ap kuru grupējas dažādi raksturīgi sīkumi. Romānu "Virpuļu durvīs" varētu it labi filmēt."
Jānis Veselis. Internacionālā literatūra.
Daugava, Nr. 3, 1.03.1929.
"Vispirms, kaut arī pirmais romāns, tomēr mums nav darīšana ar iesācēju, bet rakstnieci. Atšķirība jau tematikā. Nav vis parastas mūsu rakstnieču pirmās mīlestības appoetizēšanas un nelaimīgas mājskolotājas autobiogrāfijas. "Virpuļu durvīs" internacionāls personāžs un apvids. Norisinās Monte Karlo spēļu ellē un priekš viņas durvīm. (..) Austra Ozoliņa–Krauze ar šo romānu tūlīt pievienojas interesantākajiem mūsu jaunajiem epiķiem. Viņas vēriens ļoti plašs, pat apskaužams. Domu bagātības ziņā šis romāns jāuzskata par sevišķu parādību. Verētu vēlēties vienīgi skaidrākus tēlus, aizrautīgāku stāstījumu ar attiecīgiem fabulas sarežģījumiem, pie tam – arī latviskāku izteiksmi."
P. Ķ. Austras Ozoliņas – Krauzes "Virpuļu durvīs".
Trauksme, Nr. 4, 1.03.1929.
"Ozoliņas–Krauzes galvenais darbs daiļliteratūrā – satīrisks romāns "Virpuļu durvīs" (1929). Tas ir moderns, atsevišķiem spilgtiem triepieniem veidots īss romāns par krievu emigrantiem Francijā 1920. gados. Tajā asi kritizēta naudaskāre un kosmopolītisms."
Ilona Salceviča.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.