Par monogrāfiju "Laiks un dzeja" (2000)
"Ausmas Grīnvaldes pētījums latviešu zinātniskā literatūrā pirmreizējs ar vizuālās, konkrētās dzejas skaidrojumu; ja poētiskās interpunkcijas katrreiz citādā darbība kritikā interpretēta, analizēta ir (teiksim, M. Kromas, U. Bērziņa, K. Skujenieka u. c. sakarā), tad vizuālie izcēlumi vai laukumu izzīmējumi palikuši pieminējuma līmenī – sak', arī tādi mēģinājumi pie dzejnieka X atrodami. Līdz šim neviens nebij ņēmies dūšu tos apzināt, atklāt to saites ar pārējiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem vai iet pētniecībā dziļāk. Domāju, tālab, ka optiskais, konkrētais moments it kā pārkāpj valodas, vārda mākslas robežas un ar savu izspīlēto atšķirību zīmējumā vai čupu burtiem, šrifta dažādību vedina uz tēla plakātisku viennozīmību un neba tā satura bagātināšanau. [..]
Grafisko izcēlumu, prozas rindkopu imitāciju Grīmvalde sekmīgi sākusi pētīt divos gadījumos – M. Melgalva un U. Bērziņa sakarā. Saku – sākusi, jo abiem ar analīzi reāli pierādītas pāris funkcijas, kas gan kopā piesaka paņēmiena darbības iespēju plašumu, tomēr pat paviršs abu dzejnieku daiļrades lasījums atsevišķi uzrāda tās pulkāk. [..]
[..] saņemts nopietns, visaptverošs apraksts par vienas paaudzes ieguldījumu dzejas procesā. Pirmais. tāds."
Kubuliņa, Anda. Monogrāfijas fokusā – viena paaudze. Karogs, 2001, Nr. 1, 154., 156. lpp.
Par Ausmu Grīnvaldi
"A. Grīnvaldes pētnieciskā erudīcija, precizitāte un pamatīgums, augstā atbildības sajūta par katru izteikto un uzrakstīto vārdu, apbrīnojamās darbaspējas un domas plašums lielā mērā ir veidojuši viņas laikabiedru un pēcteču izpratni par to, kādām ideālā variantā jābūt humanitāro zinātņu studijām. No šodienas skatpunkta raugoties, var apgalvot, ka tieši ārzemju literatūras pasniedzējas aizrautīgā literatūras mīlestība, pasaules elpas izjūta un redzesloka apmērs ir atstājuši savu artavu atsevišķu viņas studentu profesionālās izvēles svirās."
Gūtmane, Zanda. Laiks un literatūra / Saruna ar literatūrzinātnieci Ausmu Grīnvaldi. Scriptus Manet, 2017, Nr. 2, 94. lpp.