Arvīds Osītis

18.05.1910 – 13.03.1994

Rakstnieks Arvīds Osītis (1910-1994) beidzis Zalves pamatskolu, pēc pārcelšanās uz Rīgu strādājis dažādās preču stacijās, beidzis Rīgas pilsētas vakara komercskolas 3 klases, no 1931.gada strādājis laikraksta "Sociāldemokrāts" spiestuvē, apmeklējis Rīgas Tautas augstskolas literāro studiju. 30. gadu periodikā publicējis ap 40 dzejoļu un atsevišķus stāstus. Bijis pazīstams ar sociāldemokrātu aprindām. 1943.gadā mobilizēts leģionā. Par gadiem apcietinājumā - dzīvi Inskas un Anžerkas filtrācijas nometnēs Sibīrijā un ogļu šahtās - stāstīts atmiņu grāmatā "Sibīrijas posta gadi" (1991). Pēckara gados pamatā bijis melnstrādnieks. Publicēties atsācis 50. gados, galvenokārt rajonu laikrakstos. Plašāka dzejoļu kopa kopkrājumā "Mūža acis" (1991).

Author (5)

Person of reception (1)

Birth time/place

18.05.1910
Zalves pagasts
Dzimis Zalves pagasta "Jaunrukmaņos".

Place/time of death

13.03.1994
Smārde

Personal information

Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa radinieks. Dzimis kalēja ģimenē.

"Sākoties pirmajam pasaules karam, māte ar četrgadīgo dēlu devās bēgļu gaitās uz Vitebskas guberņu, kur pie kolonistiem, netālu no Lasvides stacijas, nodzīvoja vakara gadus. Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām, tēvam tiek piešķirts zemes gabals Zalves muižā. Tur arī paiet bērnība. Taču tēva kalēja arods zēnu nevilina, gadu pēc iesvētības viņš dodas meklēt labāku dzīvi uz Rīgu, kur maizi pelna kā transportstrādnieks, izglītību turpina pilsētas vakara komercskolā Uzzina arī, kas ir bezdarbs. Pēc dienesta Latvijas armijā kādu laiciņu strādā par naktssargu, vēlāk sameklē darbu sociāldemokrātu tipogrāfijā. Te ik dienas redzami gan slaveni rakstnieki, gan iesācēji literatūrā. Draugu pierunāts A. Osītis pa vakariem sāk apmeklēt Rīgas Tautas augstskolas literāro studiju. Tur arī tapa pirmie rakstu darbi. Līdz 1940. gada Latvijas okupācijai, A. Osītim tādu jau bija tuvu pie pussimta. Tad sākās Otrais pasaules karš. Cīņas latviešu militārajos formējumos vācu armijas virspavēlniecības pakļautībā, vēlāk katorga Sibīrijas lēģerī."
(R.Vīlands. Leģionāri. Jūrmala (1980-1998), Nr.20 (31.05.1990))

Professional activity

1928: pirmā publikācija dzejolis "Laime". Jēkabpils Vēstnesis, Nr.17 (04.05.1928)
Laime.
Jel saki, draugs, kur laime mīt?—
Vai tur, kur saule mūžam spid?
Vai tur, kur vētras un sniegi kauc
Un mirušos garus ciņa sauci
Vai zilajos gaisos, kur lidonis trauc
Vai tur, kur tumsu ar gaismu jauc.
Vai kristālkalnā spid viņas pils,
Kur rozes zied baltas, ezers mirdz zils
Vai dzintarjūras krastos tā snauž
Un viņas nāKamos laikus auž? —
Draugs, teikšu tev, kur laime mit,—
Tā mājo kapsētā... kur nāve slid...

Arvīda Osīša atmiņas par Austru Skujiņu (1984, 1992; apkopotas grāmatā "Austra Skujiņa", 1997).
Manuskriptā palikušas atmiņas par leģionāriem "Tādi mēs bijām", bērnu grāmatas "Pelavmaize" un "Puišāki", arī atmiņu pieraksti par laikabiedriem literātiem.

Quotes

"Arvīds Osītis. Atzars Saukas Jurānu celmam, no kura nāca Jaunsudrabiņa tēva māte. Uzticīgs savai Augšzemei. Dzejoļos un tēlojumos rāda seno ļaužu darba tikumu un cenšas saglabāt sulīgo saucieša izloksni."
I.Ķuzāne. Paldies Neretai. 1987.09.03 Padomju Daugava (Jēkabpils)

"— Nav tik slikti. — Nē nemaz. Trāpīts tieši mērķi. Tā koklē viens no maniem lielākajiem favorītiem — Arvīds Osītis, ko nepazīst pat labākie mūsu literātūras speciālisti. — Vai tu atkal nelielies? — Ir pārbaudīts un konstatēts. — Par ko tad tavs Osītis panto? Par dzeršanu un dzērājiem? — Viņš ir nelabojams tīrasiņu romantiķis, kam diemžēl nākas dzīvot techniskā progresa laikmetā. Viņš, piemēram, rezignēti rezumē rūgto pieredzi: "Dzīve grib uzspiest (vai arī: uztiept) man visu, kas lietots, Visu, kas citiem tik daudzreiz jau dots." Bet tad Osītis un, kaut smagi sirdī ievainots, ar saglabātu pašlepnumu pavēstī daiļajai grēciniecei: "Labāk lai sadeg man mīļākās dzejas. Dzīvi lai varētu ikdienā beigt; Atstāj man,daiļākā,smaidu uz sejas, Vairāk es negribu šķiroties teikt." Un viņš ar diviem pirkstiem mazliet pieskaras savai apvalkātajai hūtītei vai varbūt žokejnīcai, pagriežas un aiziet vientulīgs ar savu skumību, ar savām vārsmām un ilgām. Sava veida bēdīgā izskata bruņinieks. Allaž neglābjami iemīlējies un vīlies, sašauts un caurdurts, bet cēls un nesatriecams, jo zaudējumus viņš pārvērš dzejiskā uzvarā. Varbūt es maldos, bet tāds nu viņš ir manā iztēlē. Un man ar to pietiek, lai mīlētu Arvīdu Osīti."
Uldis Ģērmanis. Pakāpies tornī. Vēsturisks romāns. 2.daļa. 10.turpinājums. Laiks, Nr.17 (28.02.1990)