Arveds Švābe

Dzimtas cēlusies no Lielstraupes pagasta Svabadnieku mājām, mājvārdam transformējoties, iegūts uzvārds Švābe. Māte nākusi no tā paša pagasta Pušpūru mājām. "No savas dziesmotās mātes tas iegūst dzejnieka dāvanas, bet tēvs viņam dod lielu aizrautību un gribu." (Sējējs, 1938, Nr. 6.)

Dzimis Lielstraupes muižā stārasta Mārtiņa Švābes un Trīnas (dzimusi Dubava) ģimenē. Brālis Ādolfs agri miris.
Muižas vide devusi ierosmi romānam "Darbs". Tēvs apguvis kurpnieka un jumiķa arodu.

1906–1907: strādāja tēva saimniecībā Lielstraupes Zvejniekos.
1914: apprecējās ar Rūjienas skolnieci Līnu Mariju Auri; laulība līdz 1926. gadam.
1916–1919: atradās bēgļu gaitās Krievijā.
1919: novembrī atgriezās Latvijā.
1936: apprecējās ar dzejnieci Veroniku Strēlerti.
1940–1941: padomju gadā tika ierobežots profesora darbs Latvijas Universitātē.
1941: aizliegts strādāt par mācībspēku (vācu okupācijas laikā publicējās ar pseidonīmu A. Vilks).

1944: oktobrī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvoja Minhenē, Blombergā.

Vācijā apprecējies ar Loti Kārklēns (dzimusi Kārkliņa, 1917–1961, Eskilstūnā).

Kopš 1949: dzīvoja Zviedrijā, Stokholmā.
1950: apprecējās ar vēsturnieci un dzejnieci Liju Kronbergu.

Valodnieks Ernests Blese atzīmējis lielās garīgās sintēzes spējas un plašo vispārīgo zināšanu enciklopēdiskumu. Nozīmīgs ir viņa redaktora darbs, līdzdarbojoties Latviešu konversācijas vārdnīcas" (1–21, 1927–1940) un "Latvju Enciklopēdijas" (1–3, 1951–1953) tapšanā. Velta Toma viņu dēvējusi par profesoru ar lielo burtu.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1910: pirmā dzejoļa publikācija Valkas nedēļas laikrakstā "Kāvi" ar pseidonīmu H2O.Pirmām dzejolim seko stāsti "Kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos" un "Intelliģenti". Jauno rakstnieku tolaik nodarbina sabiedriskās problēmas.
Studiju laikā Maskavā tapis dzejas krājums "Klusie ciemi" un poēma "Pilsēta", sākts darbs pie romāna "Darbs," kur notēloti notikumi un pieredzējumi bērnībā Lielstraupes muižā.
Dzejot atsāka vācu okupācijas laikā un bēgļu nometņu laikā Vācijā.

1915: mēnešrakstā "Domas" publicēts pirmais apcerējums – "Latviešu Dievs un velns"; raksta par latviešu folkloru arī krievu izdevumos.
1916–1919: dzīve Tālajos Austrumos rosina interesi par japāņu un ķīniešu dzeju. Pirmais latviešu lasītāju iepazīstina ar austrumu tautu dzeju.

TULKOTĀJS

1921: Henrija Longfello "Dziesma par Hajavatu".
1921: "Japāņu lirika".
1936: Viljama Šekspīra komēdiju "Vindzoras jautrās sievas" (Rīga: A. Gulbis).

Apguvis esperanto valodu, tulkojis šajā valodā Kārļa Skalbes pasaku "Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties", vairākus Aspazijas dzejoļus un lugu "Sidraba šķidrauts".

Kopš 1921: publicējis rakstus un apceres izdevumā "Ritums" ("Domas par mākslu", "Kārļa Skalbes pasakas", 1921), apceres par Jāni Jaunsudrabiņu, Raini un citiem.
Lasījis lekcijas estētikā Latvijas Konservatorijā.

1924: sakārtojis teorētisku rakstu krājumu "Prozas māksla".
1927–1940: "Latviešu konversācijas vārdnīcas" virsredaktors, ap 300 tās rakstu autors– par vēstures, tiesību, folkloras un literatūras jautājumiem. Konversācijas vārdnīcā atrodami daudzi raksti vēsturē, tiesībās, folklorā, literatūras zinātnē u. c. nozarēs; rakstījis Itāliešu Enciklopēdijā (Enciclopedia Italiana) par latvju folkloru (1933) un latviešu kultūras darbinieku biogrāfijas.
1950–1955: "Latvju Enciklopēdija" trīs sējumos virsredaktors.
Dzeju komponējis Jānis Cīrulis, Longīns Apkalns, Haralds Berino.

SABIEDRISKĀ DARBĪBA

Kopš 1910: Rūjienā aktīvi iesaistās vietējā atturības biedrības "Gaisma" darbā, kā lektors uzstājas apkārtējos pagastos.

1918–1919: Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes Centrālā biroja sekretārs Vladivostokā, rediģējis biroja informācijas nodaļas biļetenu "Brīvā Latvija" (1919, iznākuši 4 numuri).
1920–1922: Latvijas Satversmes sapulces loceklis, kā Sibīrijas latviešu un Latgales pārstāvis; darbojies Izglītības un kultūras komisijā.
1924–1925: Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības vadītājs.
1926–1928: Latvijas Nacionālā teātra direkcijas loceklis.
1929: apstiprināts par Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes privātdocentu Latvijas tiesību vēsturē; 1930: ievēlēts par docentu.
Kopš 1932: Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komisijas loceklis.
1936: 27. maijā apstiprināts par Latvijas vēstures profesoru Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē; paralēli lasa lekcijas Latvijas un vispārējo tiesību vēsturi Latvijas Universitātes tiesību zinātņu studentiem.
Kopš 1936: 28. janvāra Latvijas Vēstures institūta loceklis.
1938: ievēlēts par Igauņu zinātņu biedrības korespondējošo locekli.
Kopš 1938: Latviešu preses biedrības priekšsēdētāja biedrs.
1942: iecelts par Vēstures krātuves (izveidota agrākā Latvijas Vēstures institūta vietā) direktoru.
1945: darbojās Latviešu Centrālās komitejas (LCK) darbā Vācijā; Bavārijas Latviešu Nacionālās padomes priekšsēdis.
1945: Latviešu preses biedrības priekšsēdis Vācijā.
Vācijā arī Baltijas Padomes loceklis, Kultūras fonda tehniskās komisijas loceklis, aktīvs žurnālists.

DEVUMS VĒSTURES PĒTNIECĪBĀ

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures profesors.
Nozīmīgu darbu veicis Latvijas vēsture izpētē. Grāmatu "Latvijas kultūras vēsture" divās daļās (1921, 1922), "Latvijas vēsture" (skolām trīs grāmatās; 1921–1923), "Pagasta vēsture" (1926, habilitācijas darbs), "Latvijas vēstures pirmavoti" (1927), "Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā" (1930), "Kurzemes un muižas tiesības" (1931), "Livonijas senākās bruņnieku tiesības" (1932), "Latvijas vēsture 1800–1914" (1958).
Raksti par vēsturi apkopoti divās grāmatās "Straumes un avoti" (1938, 1940).

Kopš 1927: strādā pie vēstures avotu izdošanas un kritikas; publicē "Latvijas vēstures pirmavotu" sērijā "Vecpiebalgas zemnieku sūdzību Zviedrijas karalim Kārlim XI 1695. gada" (1927), "Smiltenes novada zemnieki 1601. un 1630. gada", "Vecākas zemnieku tiesības", "Drustu pagasta tiesas spriedumus 1830.–1835. g.", "Kurzemes muižu tiesības" (1931), "Livonijas senākās bruņinieka tiesības" (1932; doktora disertācija).

Par Latvijas vēsturi publicējis arī izdevumus svešvalodās, tostarp franču valodā "Histoire agrairede la Lettonie" (1929), „Courte histoire agraire de la Lettonie" (1926), „Grundriss der Agrargeschichte Lettlands" (1928), „Agrarian History of Latvia" (saīs. 1929).

Avotus meklējot un pārbaudot, strādājis lielākajos Eiropas arhīvos, sevišķi daudz Zviedrijas un Polijas krātuvēs.
Raksti iespiesti dažādos zinātnisku rakstu krājumos, vārdnīcās, žurnālos un laikrakstos.

1936–1940: publicē rakstus par Jersiku, Tālavu un Kursu, kā arī pētījumus par Indriķi un viņa hroniku, kuršu ķoniņiem, senajām Latvijas naudas sistēmām un citus.

Ievērojams skaits publikāciju par vēstures problemātiku iespiestas dažādos zinātnisko rakstu krājumos, vārdnīcās, žurnālos un laikrakstos.
Zinātniskās intereses galvenokārt saistītas ar Latvijas vēsturi un tās tiesiskajiem aspektiem, tiem veltīti vairāk nekā 400 raksti un 31 grāmata.

Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir Arveda Švābes vārdbalvu par izciliem pētījumiem vēstures nozarē.

DEVUMS FOLKLORISTIKĀ

Publicējis apceres par folkloristikas un mitoloģijas jautājumiem žurnālos "Domas", "Ritums", "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā", tostarp par "Latvju dainām", kara dainām, Krišjāni Baronu (1923).
Sagrupējis latviešu tautas dziesmas par karu to izcelšanās kārtībā, pakļaudams tautas dziesmas vēstures metodoloģijas klasificējumam, kas ir pretējs literatūras vēsturnieku tautas dziesmu aplūkojumam.
Sakārtojis "Latviešu tautas pasakas" (1923), publicējis grāmatu "Raksti par folkloru. I" (1923).
Dzīvojot trimdā Vācijā, rakstījis par latviešu tautas pasakām, par latviešu tautas dziesmām.

Kā publicists, jurists un vēsturnieks vairākkārt pievērsies folkloras pētījumiem. Nodarbojās ar nozares vēsturi. Programmatiskais darbs "Folklora" manuskripta formātā glabājas Latviešu folkloras krātuvē.

DEVUMS TIESĪBU ZINĀTNĒS

1932: Latvijas Universitātes tiesību zinātņu doktors (Dr. iur.) par disertāciju "Livonijas seno bruņinieku tiesības", ievēlēts par profesoru.
Atsevišķi izdoti lekciju kursi, piemēram, "Vispārējā tiesību vēsture" (1937), arī "Vecākās zemnieku tiesības" (1927).
Piedalījies Latvijas Republikas Civīllikuma sagatavošanā un sastādīšanā.

LUGU IESTUDĒJUMI

1929:10. septembrī Dailes teātrī "Piebaldzēni-vēverīši" Eduarda Smiļģa režijā.
1942: 6. novembrī Dailes teātrī "Piebaldzēni-vēverīši" Eduarda Smiļģa režijā.

APBALVOJUMI

1934: Krišjāņa Barona prēmija par publikācijām ,"Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis" un "Die älteste Schwedische Landrevision Livlands (1601)".
1938: Krišjāņa Barona prēmija zinātniska darba veikšanai pētījuma "Senā Kursa" veikšanai.

PAR ARVEDA ŠVĀBES PERSONĪBU UN DAIĻRADI

"Arveds Švābe ir viens no spilgtākajiem un pretrunīgākajiem Latvijas 20. gadsimta pirmās puses intelektuāļiem. Piedzīvojis divas revolūcijas un divus pasaules karus, dzīvojis trimdā Tālajos Austrumos un Zviedrijā, viņš vienmēr palika uzticīgs savam aicinājumam – Latvijas zinātnei. No marksista kļuvis par nacionālistu, no mājskolotāja par profesoru, Švābe ir atstājis nozīmīgu mantojumu Latvijas vēstures pētniecībā, folkloristikā un tieslietās, gūstot atzinību arī ar vairākiem romāniem un dzejas krājumiem."
Ķencis, Toms. Arveds Švābe. Bula, Dace (sast.). Latviešu folkloristika starpkaru periodā. Rīga: Zinātne, 2014, 463. lpp.

"Viņš bija rakstnieks, kas pēc pusotra gadu desmita sekmīga, tūdaļ pamanīta darba prozā, dzejā un literatūras kritikā pievērsās gandrīz bez atlikuma zinātnei, kļūdams par vienu no ievērojamākajiem latviešu vēsturniekiem un par izcilāko latviešu enciklopēdistu. [..] Viņa rakstītajām rindām piemīt gudra, augstas kultūras cilvēka talantīgums, domu patstāvība, iedzimtā tieksme iet ļoti dažādus jaunus ceļus, līdz ar to iezīmējot jaunu pavērsienu latviešu kultūras dzīves kopainā."
Kalniņš, Jānis. Arveds Švābe. 20. un 30. gadu latviešu rakstnieku portreti. II. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 50. lpp.

"Arvedam Švābem, daudzpusīgam cilvēkam, dziļi kulturālam, [..] smalkam, inteliģentam rakstniekam, ir neizdzēšama vieta mūsu literatūrā. Viņa dzejā un prozā ir daļa no sākotnes mūsu šodienas literatūrai un nav no tām jākaunās, nav jānoklusē, ja vien negribam literatūrā saglabāt, kā tagad saka – [..] "baltu plankumu"."
Kalniņš, Jānis. Nepelnīti malā atstātas mūsu literatūras lappuses. Karogs, 1988, Nr. 5, 170. lpp.

"Švābes līdzšinējie attīstības momenti visai interesanti un arī raksturīgi kā latviešu jaunākās paaudzes rakstniekam. Tie ir spilgti, novirzienos ļoti krasi un bieži vien neapvaldītas iedvesmes pilni. Liekas, ka Švābes mākslinieciskā attīstība ir mazāk sevī noslēgta nopietni vēsa darba rezultāts ar iepriekš apzināta mākslas mērķa un uzdevumu izpratni, bet vairāk gan rekorda skrējiens mūsu progresīvajai literatūrā, kur autors vadījies ne tikai no mākslinieciskiem motīviem vien."
Sūna, Edgars. Arveds Švābe, Ritums, 1925, Nr. 9.

"Zinātnes un mākslas sadurā, kur sastopas tēlainais ar abstrakto, dzejiskais ar patieso, ir paša likteņa lemtā vieta Arvedam Švābem. [..] viņa vispusīgās intereses (dabas zinātnes, matemātika, esperanto, sabiedriskās zinātnes, politika, folkloras studijas, aistetika, lirika, proza, drāma, vēsture, jurisprudence), arī spēku velto šķiedumu, tad padarīto, paveikto un vēl to, ka viņš stāv spēcīgs mūsu vidu."
Grīns, Jānis. Arveds Švābe. Students, Nr. 225, 1935.

"Milzīgs gribas spēks un izturība raksturo Švābi ir viņa izglītības gaitās, ir zinātnieka darbā. Šī lielā enerģija un dziļš nacionāls apzinīgums izvirzījuši viņu jaunās latvju zinātnes kalngalā, kur viņam piešķirts uzdevums, kas latvju tautai pašreiz ir viens no svarīgākiemskatīt un vērtēt pagātni latviska nacionālisma un patiesības garā. [..] Spēcīgas teorētiskas un metodoloģiskas intereses raksturo Švābes darbību ikvienā kultūras nozarē, lai tā būtu dzeja, prozas māksla, vēsture vai kas cits."
Ābers, B. Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 1938, Nr. 2.

"Arveda Švābes cilvēka un zinātnieka evolūciju ļoti labi raksturo viņa dzeja, kura no sākuma ir ārīga, bet vēlāk iegūst dvēselīgumu, kļūdama par iekšēju dialogu. Un tāds viņš vēlāk kļūst arī kā zinātnieks, ieiedams savas tēvijas vēstures faktu biezoknī, lai apspīdētu tos ar savu gara gaismu."
Virza, Edvarts. Arveda Švābes piecdesmit gadu. Brīvā Zeme, 1938, 25. maijs.

"Švābes literārā darba sākums iekrita vispār īpatnējā latvju kultūras attīstības laikmetā. Piektā gada revolūcijas neveiksmes un tai sekojošā latvju inteliģences vajāšana, kas izkaisīja latvju inteliģenci dažādos pasaules vējos, rādija zināmu garīgās kultūras atslābumu. Toties uzplauka materiālā kultūra: Rīga izveidojās par lielpilsētu ar pusmiljonu iedzīvotāju, kur krievu rūpniecības aizsardzības politikas dēļ nodibinājās daudzi lieli rūpnieciski uzņēmumi ar ārzemju kapitāliem. Latvijas urbanizācijas process kļuva ļoti spēcīgs, un šī procesa iespaids izpaužas jau arī pirmajos Švābes prozas darbos, bet it sevišķi 1913. g. iznākušā poēmā "Pilsēta", ar ko Švābe, kā saka Jānis Grīns, "kļuva par latviešu pirmo pilsētas dzejnieku, tiesa, Vidzemes muižā augušu"."
Zeids, Teodors. Prof. dr. iur. Arveds Švābe. Senatne un Māksla, 1938, Nr. 3.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "BĀRGĀ LAIKĀ" (1946)

"Dzejojuma saturs ir bagātīgs: vecākas vēstures un sava laika notikumi – sevišķi, ja tie liktenīgi latviešu tautai – projekcijā uz vēstures fona, tumši mitoloģiski motīvi, indivīda dziņas un kaislības, pergamentu pētītāja cietais gars un izlaušanās līdz ētisko vērtību slavinājumam, pasaules platā ceļa gājēja maldi un savas dzimtenes saredzēšana, patriotisms, duļķainas emocijas un dziļa humanitāte, austrumnieku motīvi un jo daudz vietās dzejnieka komplicētā rakstura atklāsme."
Gāters, Alfrēds. Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem. Rockville: ALA Latviešu institūts, 2000, 33. lpp.

".. īpaši izceļami soneti ar individuālu, nacionālu vai bēgļu dzīves žanra tematiku. Šie lakoniskie Švābes soneti ir ļoti raksturīgs dokuments kā paša autora attīstībā, tā arī viņa līdzdalībā visas tautas liktenī. Uz mūsu bēgļu lirikas vispārējā minorā fona tie izceļas ar savu aso domu. skopo un ļoti konkrēto tēlainību un tikko jaušamo. bet dziļo pamatskaņu. kas ir katras īstas dzejas mūžīgā pavadone, sakņodamās dzejnieka personības vienreizīgumā."
Raisters, Ēriks. Profesors Arveds Švābe. Tēvzeme, 1947, 24. maijs.

"Švābes subjektīvie soneti ir literārs dokuments par gluži neprastu dzīvi, kurā cieši savijies epikūrisms ar stoicismu." [..] Švābes soneti ir viņa dzejas monumentālākā daļa."
Rudzītis, Jānis. Latviešu apgādu Gada grāmata 1948. gadam. 1947, 108., 109. lpp.

Kārlis Arvids Švābe

H2O, A. Vilks, A. Š., A. Šv., Š., Šv., Ķīmiķis

The Order of Three Stars
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Pagasta vēsture" (I).
Zinātne
1927

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā".
Zinātne
1931

The Order of Three Stars
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1931. gada 17. februāra lēmumu.
III šķira
1931

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Livonijas sensenās bruņinieku tiesības".
1933

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatām "Die alteste schwedische Landrevision Livlands", "Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis".
Zinātne
1934

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par rakstiem "Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis", "Die alteste Schwedische Landrevision Livlands (1691)".
1934

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija par rakstiem "Sigismunda Augusta Livonijas politika", "Jelgavas pilsētas Satversme treju hercogu laikā (1573–1682)".
1938

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija par rakstu "Senā Kursa".
1939

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija par rakstu "Mūsu senās naudas sistēmas".
1940

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Latvijas vēsture, 1800.–1914."
1958