"Arturs Lielais pēc izglītības bija ģeogrāfs, un tāpēc nav
brīnums, ka viņam patika šie ceļojumi pāri zemēm un laikmetiem. Bet viņam
piemita vēl kāda ceļotāja alkatība – ar redzēto vai grāmatās izlasīto
iepazīstināt lasītājus. Un tā radās viņa grāmatas, ko varētu nosaukt par ģeogrāfisko
daiļliteratūru, un nav otra cilvēka mūsu republikā, visā latviešu tautas
kultūras vēsturē, kas šai ziņā būtu paveicis tik daudz, kā paveica Arturs
Lielais. Deviņas grāmatas, ko viņš devis šai žanrā, mēs neesam nedz īsti
pārredzējuši, nedz novērtējuši, tā ir vesela savdabīga mūsu kultūras bagātība. Šīs
grāmatas uzrakstītas talantīgi un ne par sprīdi neatpaliek no citu tautu šāda
tipa labākajiem darbiem. Ne velti tās, kaut izdotas lielā eksemplāru skaitā,
mirklī pazudušas no veikalu letēm. Protams, var sacīt, tie dažkārt ir daļēji
kompilatīvi darbi, šai sakarā ir dzirdēti arī negatīvi spriedumi, bet vajadzētu
atcerēties, ka, piemēram, uz seno inku valsti šodien neviens vairs nevar
aizbraukt un tos vaigā redzēt, tāpat kā vairs nevar neviens apmeklēt Āfriku
tādu, kā tai laikā, kad tai pāri devās Livingstons – pie dažādiem, bieži vien
vieniem un tiem pašiem avotiem šādu grāmatu autoriem ir jādodas. [..]
Ikdienā Arturs Lielais bija izdevniecības darbinieks –
redaktors, redakcijas vadītājs, kad viņa rūpe bija, lai pie lasītājiem no nāktu
labas grāmatas. Te, cik tiku ievērojis, viņa sirds jo īpaši bija pieķērusies tādām
grāmatām, kas, kā agrāk sacīja, nestu zināšanas tautā. Viņam patika t. s. sēriju
izdevumi — "levērojamu cilvēku dzīve", "Stāsti par vēsturi", "Piedzīvojumi.
Fantastika. Ceļojumi", "Stāsti par dabu" u. c."
Kalniņš, Jānis. Atvadu rindas Arturam Lielajam. Karogs, Nr. 5,
1981, 1. maijs.
"Viņš joprojām tikpat možs kā agrāk, humora pilns, dzīves interešu un izziņas kāres apsēsts, grāmatu pasaulē līdz sirds dziļumiem ieaudzis un cilvēces likteņceļu izpētei un to apcerei pilnum pilnā mērā nodevies. Svarīgos darba brīžos lietišķs, koncentrēts, lēmumos neatkāpīgi strikts, pašizvēlētos va|as brīžos – atraisīts, asprātībā sprēgājošs, runās un dziesmās neiztrūkstošs un nenokausējams. Kad saviesīgā brīdī Arturs Lielais ir klāt, tad biedri zina, ka nu atkal dabūs ko dzirdēt! Kas gan viņu nav redzējis un dzirdējis literārajos sarīkojumos, īpaši Grāmatu dienās? Šajos pasākumos piedaloties un lielu daļu no tiem organizējot, krustu šķērsu izbraukāta burtiski visa republika. Gan Liepājā, gan Rēzeknē, gan Apē, gan Bauskā un Viesītē skanējusi Artura Lielā nepagurstošā balss, iepazīstinot grāmatu draugus ar izdevniecību plāniem, kolēģu veikumu un savu darbu. Saucoša un atsaucīgā auditorijā viņš savā sabiedriskajā atdevē ir absolūti nelimitēts. Tad viņš nedomā ne par tālo ceļu, ne par vēlo stundu, stāsta aizrautīgi par ārzemēs redzēto, aprunājas ar vīriem, izvaicā skolotājas, bibliotekāres, uzsāk dziesmu, uzsauc tostu.
Ne viens vien, tiekoties ar ņipro, šķelmīgo vīru tādos atraisītos brīžos, nodomājis, ka viņu visnotaļ jau pazīst. Bet šis vairāk nopietnais nekā nenopietnais cilvēks, darba dienai sākoties, obligāti ir savā vietā – izdevniecības "Liesma" Jaunatnes redakcijas vadītāja kabinetā.
Arturs Lielais četrdesmit piecus gadus aizvadījis visciešākā kopsaistībā ar rakstīto vārdu, trīsdesmit piecus – nostrādājis Izdevniecībā. Viņš ir viens no tiem Izdevniecības darbiniekiem, kas gandrīz vienmēr atsaucas uz telefona zvanu vai klauvējienu. Tātad ir redakcijā. Pa kuru laiku tad viņš apbraukājis ne tikai visu dzimto zemi, bet arī visas brālīgās republikas, pabijis divdesmit ārvalstīs; pa kuru laiku uzkrājis enciklopēdiskas zināšanas, izkopis savu literāro rokrakstu, laidis klajā deviņas grāmatas, pārtulkojis ap septiņdesmit grāmatu un brošūru? Pa kuru laiku? Atbilde meklējama fanātiskā pieķērībā grāmatām, nebeidzamās zināšanu alkās un garajā darba dienā pie rakstāmgalda."
Osmanis, Jāzeps. Pa kuru laiku? Karogs, Nr. 1, 1980, 1. janv., 131. lpp.